Viktars Marcinovičs “Mova 墨瓦”

"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. Pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./

Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu! 

Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Agustina Basterrika “Izsmalcināta gaļa”

Spilgts un skatienu piesaistošs vāks, uz kura redzama kopā samontēta sievietes un teļa galva – līdz degunam dzīvnieks, zemāk cilvēks un virsraksts “Izsmalcināta gaļa”. Arī anotācija sola distopiski šausminošu jaunu pasauli, kurā cilvēks noēd cilvēku. 

Ierastākais veids, protams, ir "apēst" otru mentāli, sagrauzt domas un pašapziņu. Taču mūsdienu argentīniešu rakstniece Agustina Basterrika (Agustina Bazterrica) piedāvā romānu "Izsmalcināta gaļa" (Cadaver Exquisito), kurā ir cilvēki un ir tie otri - “galvas”, ko speciāli audzē cilvēku uzturam. 

Dzīvnieki kļuvuši bīstami, pārnēsājot cilvēkam nāvējošu vīrusu, tāpēc tos vairs nedrīkst ēst, turēt kā mīluļus un pat pa ielām jāpārvietojas zem lietussarga, lai neinficētos no pāri lidojoša putna. Groteska, šerminoša un baiga grāmata, lasītājam ar spēcīgiem nerviem.

Džeina Šteinberga "Lasītāja"

"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."

Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.

Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā

Gulēt kailu miesu

Lasīt grāmatas

Rakstīt tekstus

Strādāt un saņemt algu

Dzert kafiju, vīnu, šampanieti

Braukt ar velosipēdu

Iepirkties par naudu

Sarunāties

Nodarboties ar seksu, kad gribu

Dzemdēt, cik bērnus gribu

Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem

Ģērbties, kā gribu

Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 

Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

Džastins Kronins "Spoguļu pilsēta"

Pēc gadiem ilgas gaidīšanas, sagaidīju! Džastina Kronina "The Passage" triloģijas pirmo grāmatu "Pāreja" lasīju pirms nedaudz vairāk kā 6 gadiem. Otro daļu gaidīju 2,5 gadus un tagad pēc 4,5 gadiem esmu sagaidījusi noslēdzošo sērijas daļu "Spoguļu pilsēta". Nezinu, kas tur un kā autoram sanācis ar savu grāmatu publicēšanas tiesību pārdošanu, līgumu izpildi un tā tālāk, bet man vajadzēja noslēgumu. Tieši tāpēc divu, trīs un vairāk daļu grāmatu sērijas ir bīstami sākt lasīt ja vēlme lietas pabeigt ir gluži vai slimīga. No otras puses - sērijas kā tādas mēdz palīdzēt tikt pāri pirmajā grāmatā iemīļotiem varoņiem un to neesamībai reālajā dzīvē. Un pēc tik ilgas gaidīšanas varu patiesi priecāties par to, ko esmu ieguvusi - pabeigtības sajūtu, noslēgumu, mieru par to, ka gaidīšana beigusies.

Kerija Drūrija "Septītā diena"

Vairs īsti neesmu izlasītās grāmatas mērķauditorija tomēr ziņkāre par stāsta turpinājumu ņēma virsroku. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ietvaros lasīju Kerijas Drūrijas darbu "Septītā kamera", kas bija ieteikta jauniešu auditorijai un ir pirmā no triloģijas par pilnīgi distopisku pasauli. Otrajai daļai "Septītā diena" nupat esmu pāršķīrusi pēdējo lapu un ilgi jāapdomā, ko teikt. Vērtējot šo grāmatu, stingri jāpatur prātā, ka tā ir jauniešiem paredzēts stāsts par pasauli, kāda tā varētu kļūt, ja cilvēki pārstātu uzdot jautājumus un vērtēt apkārt notiekošo kritiski. Pieaugušajam šis stāsts varētu šķist naivs un paredzams, bet es pilnīgi jūtu, kā padsmitniekus notikumi parauj līdzi un liek alkt pēc ātrāka trešās daļas "Final 7" tulkojuma.

Mārgareta Atvuda "Sirds mirst pēdējā"

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

Es nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.

Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"

Veronika Rota "Sabiedrotie"

Nemaz nezinu kā, lai uzrakstu par šo grāmatu, nepastāstot pārāk daudz. Veronikas Rotas triloģijas noslēdzošā grāmata atklāj visus noslēpumus un atbild uz daudziem lasītāju jautājumiem, kas, iespējams, veidojušies, lasot pirmās divas daļas. Par pirmo daļu "Citādie" lasīju 2013.gada februārī, par to lasiet šeit, pie otrās daļas "Dumpinieki" tiku jau 2014.gada janvārī un to aprakstīju šeit.

Viena izvēle dzīvē maina visu. No mīkstsirdīga labsirža vari kļūt par drošsirdīgu trakuli vai no pašaizliedzīga nesavtīgā pāriet pie taisnprāšiem, kas nekad nemelo.

Dave Eggers "The Circle"

Šai grāmatai uzdūros Spīganas blogā un nolēmu, ka vēlos to izlasīt. Dave Eggers "The Circle" vēl nav tulkots latviešu valodā, bet domāju, ka to būtu ļoti noderīgi izdarīt. Angļu valodā daiļliteratūru lasu reti, jo šajā valodā esmu pārlasījusies akadēmiskos materiālus. Tomēr ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos lasīt par kaut ko, kas patiesībā ir tuvāk nekā mēs domājam.

Šī distopijas žanra grāmata, manuprāt, liks aizdomāties par tendencēm sociālo tīklu lietošanā. Jo īpaši tas attiecināms uz jaunāko sabiedrības daļu, kuri sociālajos tīklos ievieto visu un visādi, arī to, par ko kādreiz varētu nākties kaunēties. Tas, kas reiz nonācis internetā, tur būs pieejams vienmēr. Tā ir jau tagad un būs arī nākotnē, taču Dave Eggers šo visu paceļ jaunā, utopiskā, līmenī.

Veronika Rota "Dumpinieki"

Pēc Zvaigzne ABC blogeru Ziemassvētkiem manā e-lasītājā nonāca jaunās amerikāņu rakstnieces Veronikas Rotas pēc kārtas otrā grāmata - "Dumpinieki". Tas ir turpinājums manā blogā jau iepriekš apskatītajai grāmatai "Citādie".

Iepriekšējā aprakstā par pirmo triloģijas daļu nebiju tālu no patiesības par otrās daļas tulkojumu latviešu valodā. Nu antiutopijas otrā daļa ir pieejama jaunajiem un ne tik jaunajiem lasītājiem. Palieku pie pārliecības, ka stāsts par visas sabiedrības sadalīšanu piecās kopienās vairāk patiks jauniešiem. Iepriekš, rakstot par "Citādajiem", nepelnīti biju aizmirsusi piekto kopienu un apgalvoju, ka Rota izveidojusi vien četras. Varbūt gan tāpēc, ka taisnprāšiem nebija visai liela nozīme ne pirmajā, ne arī kā redzu, otrajā triloģijas daļā.

Veronika Rota "Citādie"

Šoreiz esmu tikusi pie grāmatas vēl pirms tā iznākusi. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par iespēju izlasīt grāmatu, kura mājas lapā pagaidām atrodama vien sadaļā "drīzumā". Esmu pārliecināta, ka Veronikas Rotas "Citādie" (Divergent) Latvijā noteikti taps par bestselleru. Tagad bez Džastina Kronina "Pārejas" ir vēl viena triloģija, kurai nespēšu sagaidīt turpinājumu.