Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā

Gulēt kailu miesu

Lasīt grāmatas

Rakstīt tekstus

Strādāt un saņemt algu

Dzert kafiju, vīnu, šampanieti

Braukt ar velosipēdu

Iepirkties par naudu

Sarunāties

Nodarboties ar seksu, kad gribu

Dzemdēt, cik bērnus gribu

Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem

Ģērbties, kā gribu

Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 

Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

Mārgareta Atvuda "Sirds mirst pēdējā"

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.