Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.
No pirmajiem teikumiem lasītājs tiek strauji iemests pasaulē, kurā ekonomika ir sagruvusi lielā čupā un Amerika pārvērtusies postažā - cilvēki dzīvo mašīnās, baidoties tās pamest, strādā gadījuma darbus, ja vispār strādā, un noziedzības līmenis sasniedz aizvien jaunus pīķus. Arī Stens un Šarmeina dzīvo savā piesmakušajā vāģī, atcerēdamies gaišākas dienas un cerēdami uz mazāk sasmakušu nākotni. Pēc glābiņa izskatās jaunais Pozitrona jeb dvīņu pilsētas projekts. Tā dalībnieki iziet īpašu atlasi, tiek izmitināti pilsētā ar nulles bezdarbu, kur katram ir ko darīt un sniegt sabiedrībai labumu. Ir tikai viens "bet" - mēnesi tu dzīvo pilnīgā debesmannā pats savā mājā, ej uz sev piemērotu un atbilstošu darbu, dzīvo dzīvi, bet pēc tam mēnesis jāpavada cietumā, darot pilsētai lietderīgus darbus. Un tā aizvien uz riņķi. Pa Pozitrona vārtiem ārā neviens neiziet.
Kā paredzams, kaut kas šajā dīvainajā sistēmā noiet greizi un/vai uzrodas cilvēki, kas tomēr nav apmierināti ar pastāvošo kārtību. Galu galā - vara samaitā cilvēkus un kādam taču arī jāgūst peļņa, pat no sociāliem projektiem. Un tad jau arī sākas lielie un sarežģītie plāni par Pozitrona atmaskošanu, sagraušanu un pārmainīšanu, bēgšanu no šīs dīvainās dvīņu pilsētas (kas nu kuram plānā). Kopumā jāsaka, ka man patika, bet sajūsmā neesmu, taču tikai vienas darvas piles dēļ. Stāsta sākums bija labs, izvērsums ļoti labs, bet beigas gan sanākušas tādas samocītas, kā aiz ausīm pievilktas, sasteigtas. Un tieši beigas sabojāja manu saldo vērtējumu šim Atvudas darbam. Neesmu lasījusi šo kanādiešu rakstnieci tik, lai varētu salīdzināt - tas ir autorei ierasts stils un likumsakarība vai nejaušs gadījums. Jāielūkojas citās viņas grāmatās.
Šo antiutopisko (var teikt arī, ka distopisko) pasaules aprakstu lasīt var, izklaide būs labu labā, un varbūt pat beigas raisīs dažu labu pārdomu par jūtu patiesumu un kā ir labāk - darīt tāpēc, ka nav izvēles vai darīt tāpēc, ka tā gribas. Šajā grāmatā atradīsiet arī vieglu paņirgāšanos par cilvēku vēlmi meklēt jēgu, mēģināt ietekmēt pasauli un cilvēkus sev apkārt, patērnieciskumu un tehnoloģiju pārvērtēšanu. Jā, humora šeit atliku likām un sekss te arī ir.
Pret ko Tu būtu gatavs iemainīt savu brīvību un brīvo gribu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru