Grāmatas ir mana atkarība, man nākas sev sist pa pirkstiem grāmatu veikalā un atgādināt sev par to, ka visas pasaules grāmatas es nespēju ne izlasīt, ne apskatīt. Īpaši grūti savaldīties ir pie bērnu grāmatu plauktiem, jo mani vilina gan jaunie izdevumi ar dažādām inovatīvām bērnu piesaistīšanas metodēm, gan arī pašas bērnībā lasītais un mūsdienās no jauna izdotais. Pagaidām cenšos sevi ierobežot ar to, ka iegādājos tikai mana bērna vecumam atbilstošo un to, ko viņš varētu lasīt un lietot apmēram tuvāko divu gadu laikā. Tiesa, ne vienmēr šis ierobežojums nostrādā. Pēc šī garā ievada vēlos jūs iepazīstināt ar grāmatu, kura manu bērnu visticamāk neinteresēs vismaz līdz apmēram 10 gadu vecumam, bet ar lielu patiku to izlasīju un kārtīgi izpētīju es pati: Deivida Hoknija un Mārtina Geiforda "Attēlu vēsture bērniem".
Māksla man ļoti patīk un tā vienmēr ir bijis, taču man pašai šķiet, ka zīmēšana galīgi nav mana stihija, pat mans rokraksts ir neglīts un haotisks, tāpēc es ārkārtīgi apbrīnoju cilvēkus, kuriem sanāk izvilināt no sevis skaistus un baudāmus attēlus. Jāatzīst, ka arī manas zināšanas par mākslu nesniedzas tālāk par attēlu apskatīšanu no "patīk/nepatīk" un "pacilā/nomāc" viedokļa raugoties. Tieši tamdēļ man tik ļoti patika apjomā nelielā, bet saturā dziļā enciklopēdija "Attēlu vēsture bērniem". Tajā 128 lappusēs izskaidrotas pamata lietas par mākslu un attēliem, tam izmantojot hronoloģisku principu - no alu zīmējumiem līdz nākotnes prognozēm. Māksla un tās tapšana attīstījusies līdz ar cilvēkiem, tehnoloģijām un visu pasauli.
Ja šķiet, ka visas grāmatas garumā laika ritējumā var kaut kur pazaudēties, tad lielisks pieturas punkts ir beidzamajās lapās izvietotā izgudrojumu laika skala, bet nesaprotamos vārdus paskaidros jēdzienu rādītājs. Grāmatā ir nodaļas, kas paskaidro gaismu un ēnas, spoguļu un atspulgu izmantošanu, telpiskumu, kā arī parāda nekustīga attēla pārtapšanu kustīgā jeb filmā. Man ļoti iespiedies atmiņā, ka "gleznai tu veltī laiku, kamēr filma nosaka, cik laika tai jāveltī." Taču pats, pats galvenais, uz ko šī grāmata, manuprāt, aicina, ir ieskatīties detaļās un analizēt. Attēlu var redzēt ne tikai kā kopumu, bet arī kā atsevišķas vienības - saredzēt, saskatīt, apdomāt, kā tās tapušas, kā nonākušas savā vietā un kā izceltas vai gluži otrādi - notušētas. Es bieži vien neprotu "aiz meža saskatīt kokus", jo tas prasa vairāk laika nekā tikai apstāties un ieraudzīt lielo bildi. Vēl man pašai liels jaunums bija 17. un 18.gadsimtā mākslinieku izmantoto palīglīdzekli ātrākai gleznošanai - camera obscura un camera lucida lietošanu - cilvēka slinkums veicina progresu.
Pirms rakstīt par šo grāmatu, to rūpīgi izpētīju vairākas reizes, katru reizi ieraugot kaut ko jaunu un iepriekš nepamanītu. Man patīk, kā tā neuzbāzīgi izglīto par nopietnām un sarežģītām mākslas lietām, vienlaikus arī pieaugušajam ar trūcīgām zināšanām par mākslu neliekot justies kā zābakam. Šī grāmata noteikti plauktā sagaidīs mūsmāju mazā lasītāja atbilstošu interesi un spēju saprast. Nezinu, cik nopietni tagad bērni mākslu apgūst skolās, bet pieļauju, ka šīs grāmatas auditorija varētu būt bērni no apmēram 9 - 10 gadu vecuma. Mani sajūsmina doma par to, ka priekšā vēl tik daudz kā jauna, ko varēšu apgūt kopā ar bērnu, tā aizpildot robus zināšanās, kurām kādreiz neesmu pievērsusi lielu uzmanību vai nav gadījies sastapt labu skolotāju! Šī grāmata varētu būt viena no ceļazīmēm uz mākslas pasauli ne tikai man šodien, bet arī dēlam nākotnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru