Vairs īsti neesmu izlasītās grāmatas mērķauditorija tomēr ziņkāre par stāsta turpinājumu ņēma virsroku. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas ietvaros lasīju Kerijas Drūrijas darbu "Septītā kamera", kas bija ieteikta jauniešu auditorijai un ir pirmā no triloģijas par pilnīgi distopisku pasauli. Otrajai daļai "Septītā diena" nupat esmu pāršķīrusi pēdējo lapu un ilgi jāapdomā, ko teikt. Vērtējot šo grāmatu, stingri jāpatur prātā, ka tā ir jauniešiem paredzēts stāsts par pasauli, kāda tā varētu kļūt, ja cilvēki pārstātu uzdot jautājumus un vērtēt apkārt notiekošo kritiski. Pieaugušajam šis stāsts varētu šķist naivs un paredzams, bet es pilnīgi jūtu, kā padsmitniekus notikumi parauj līdzi un liek alkt pēc ātrāka trešās daļas "Final 7" tulkojuma.
No sistēmas izbēgt ir gandrīz neiespējami, bet visur var atrast vājo posmu, plaisu porcelānā, spraugu starp mākoņiem. Cilvēki šajā pasaules kārtībā kļuvuši par "ciešanu glūniķiem", jo talantu izrādīšanas šovi vairs nespēj gana labi izklaidēt un nedod tik lielu peļņu kā soda piemērošanas padarīšana par publisku lietu.
Marta Hanidjū ir tikusi ārā dzīva no septītās kameras un pie reizes kopā ar Aizeku viņi ir parādījuši pasaulei pierādījumus par korumpēto tieslietu sistēmu, valdību un sabiedrības manipulēšanu. Taču vienlaikus bija jāatklāj īstais Džeksona Peidža slepkava un, kā jau jaunajā tieslietu sistēmā paredzēts, slepkava tiek iemests septiņu dienu ciklā cauri septiņām kamerām ar sabiedrības telefona un interneta balsojumiem, kas izlems slepkavībā apsūdzētā cilvēka likteni. Lasītājs tiek turēts pastāvīgā saspringumā par to vai jaunie mīlnieki reiz atkal redzēsies un būs brīvi, vai viņu palīgi tiešām tiks nepatiesi sodīti un iemesti cietumā, vai patiesie riebekļi atkal varēs izbēgt no soda? Domāju, ka jauniešiem patiks.
Grāmatā var atrast arī dažu labu domugraudu, piemēram: "Nav nekā bīstamāka par fanātiķa sirdsapziņu" /366.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru