ceturtdiena, 2018. gada 20. decembris

Lēlo Tungala, Regīna Luka-Tompere "Sniegavīra Ludviga laime"

Saņemot jaunāko grāmatu sūtījumu no izdevniecības, ar dēlu aši, aši padarījām sniegavīru Ludvigu laimīgu, jo pienesām viņu uz foto pie eglītes! Grāmatām tāpat kā sniegavīriem taču ir dvēsele! Vai ne? Man šķiet, ka grāmatas top laimīgākas, jo nolasītākas un nomīļotākas tās ir. Igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas un mākslinieces Regīnas Lukas-Tomperes "Sniegavīra Ludviga laime" mūsu mājās jau saņēmusi pirmos svaigi ēstās sviestmaizes sviestainās plaukstiņas skāvienus, kā arī pirmās fotogrāfijas pie eglītes gaismiņām. Tā, manuprāt, ir Ziemassvētku laikam un garam ļoti atbilstoša grāmata!


Kad pamanīju pirmos Jāņa Rozes apgāds ierakstus sociālajos tīklos par "Sniegavīra Ludviga laime" izdošanu, ieraudzīju autores Lēlo Tungalas vārdu uz vāka, sapratu, ka man šo grāmatu vajag izlasīt! Tungala ir sarakstījusi citu man šogad ļoti patikušu grāmatu ("Biedrs bērns"), bet daudz pazīstamāka viņa ir ar bērnu auditorijai radītajiem stāstiem un dzeju. "Sniegavīra Ludviga laime" piesaistīja manu skatienu arī mīlīgā sniegavīra un citu bērnišķīgi naivo, bet stilīgo ilustrāciju dēļ.

Sniegavīram Ludvigam ir viss, kas vajadzīgs veiksmīgam un laimīgam sniegavīram - apaļīgs rumpis, košs deguns un galvā elegants spainis ar caurumiņiem, lai domām netraucēta izlidošana. Bet viņam ir vēl viena ļoti karsta vēlme (un karstums, kā zināms, sniegavīriem var būt postošs). Ja jau visparastākais koks, egle, var iekļūt mājās pie cilvēkiem, tad kāpēc, lai to nevarētu arī sniegavīrs?

Stāsts par sniegavīra karsto laimi nav garš, grāmata nav bieza, teksti izvietoti lapās samērā mazā drukā pa dažām rindiņām. Ilustrācijās attēlotās jaukās stilizētās eglītes, pagalma ainiņas, sniegotā ziema aizņem lielāko lappuses daļu un tajās ir daudz sīkumu, ko pētīt kopā ar mazo lasītāju/klausītāju, rādīt ar pirkstiņu, Ziemassvētku laikā parādīt arī uz objektiem pašu mājās. Apspriešanai un apdomāšanai šī grāmatiņa, visticamāk, būs interesantāka bērniem no apmēram 3 - 4 gadu vecuma. Vēlākam laikam, bērnu pašu  lasīšanai, burtiņi šķiet nedaudz par sīku, lai arī brīvais laukums lappusē ļautu izmantot lielāku druku. Savukārt bērniem, kam burtu izmērs būtu vecumam atbilstošāks, par mazu šķiet teksta rindu daudzums vienā lapā. Bet, iespējams, tie ir mani stereotipi un aizspriedumi par to, cik lieli burti pienākas kāda vecuma lasītājiem.

Kopumā tas ir ļoti sirsnīgs ziemas stāsts lieliem un maziem par lieliem un maziem priekiem, kā arī lielām laimēm un mazām laimītēm. 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana