Kerija Drūrija "Septītā kamera"

Turpinu lasīt grāmatas no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija". Šoreiz darbiņš no vecuma grupai 15+ noteiktajām grāmatām - Kerija Drūrija "Septītā kamera". Atgādināšu, ka vecākiem jāizlasa ne tikai sev noteiktās 4 grāmatas, bet arī vēl divas grāmatas no bērnu vecuma grupām noteiktajām. Iepriekš jau biju lasījusi Andras Manfeldes "Kurš no mums lidos", kas ielikta kategorijā 11+ , tiesa lasīšanas brīdī vēl nedomāju par dalību lasīšanas veicināšanas programmā un nezināju, ka šī grāmata būs žūrijas vērtējumam. Nupat esmu izlasījusi un apskatījusi arī grāmatu no kategorijas 9+ Hokons Ēvreoss "Brūne" . It kā savu normu esmu izpildījusi, bet vēlējos ieskatīties arī, ko iesaka lasīt pusaudžiem, tāpēc paņēmu bibliotēkā tobrīd pieejamo "Septītā kamera".

Vāks nav īpaši acīs krītošs un nosaukums neko daudz neizsaka, bet anotācija aizrāva. Grāmatas sižets skar kādu laiku nākotnē, kad mums ierasto tiesu sistēmu aizvietojusi balsošana. Neizklausās nemaz tik neticami laikā, kad dažādās valstīs vēlēšanās uzvar skaļi bļāvēji un filmētāji, kas sola parlamenta darbu iznest youtube vidē, savukārt televīziju rudens sezonā aizpilda visdažādākie talantu un sacensību šovi, vai ne? Tātad septiņās dienās apsūdzētais bez pierādījumiem un izmeklēšanas no pirmās cietuma kameras nonāk septītajā - nāvinieku kamerā. Virzība notiek automātiski, bet gala rezultāts pēdējā kamerā tiek noteikts ar skatītāju balsojumu. Problēma tik viena - balsojums maksā naudu, tātad bagātajiem ir lielākas iespējas izveidot sev vēlamo rezultātu. Un sabiedrība Drūrijas pasaulē nudien ir sašķelta divās izteikti nevienlīdzīgās daļās. Cilvēki apcietināto likteni var vērot televīzijas ekrānos, kur viņiem piedevām tiek iebaroti arī "objektīvi" ekspertu viedokļi. Bet īpaši talantīga domas izraušanā no konteksta un sagrozīšanā ir šova "Aci pret aci" vadītāja Kristīna.

Jāatzīst, ka neko daudz no šī romāna nebiju gaidījusi, pat baidījos izlasīt kaut ko tik salkani rozā, ka pēc tam būtu jāizēd burka marinētu sēņu. Bet biju patīkami pārsteigta, nokļūstot britu rakstnieces iedomātajā pasaulē un jaunajā tiesu sistēmas kārtībā. Protams, ka neiztika bez mīlestības līnijas, bez šķietami dumjas ziedošanās un arī beigas bija diezgan paredzamas (zinot, ka šī ir pirmā grāmata no triloģijas), protams, ka autorei bija jānobeidz pirmā grāmata tā, lai varētu uzrakstīt arī otro un trešo, turklāt vēl tā, lai jaunieši tās gribētu pirkt (pieprasīt pirkt vecākiem) un lasīt.

Kopumā varu secināt, ka man savos 15 gados šī grāmata būtu krietni gājusi pie sirds. Tajā nav pusaudžu, kas ieslīguši narkomānijas un alkohola purvā, bet ir drosmīgi cilvēki, kuri gatavi cīnīties un cīnās par taisnību, godīgumu un labāku dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Turklāt šis darbs ir arī labs paraugs, kā ar masu mediju palīdzību var manipulēt sabiedrisko domu. Īpaši aktuāli arī tagad Latvijā priekšvēlēšanu laikā. Pašreizējā vecumā grāmatā ir viena otra vieta, kur piesieties un pasmieties par naivumu, darbam varētu pārmest arī dziļuma trūkumu, bet kopumā ir lasāma grāmata un dziļums varētu uzrasties arī otrajā un trešajā daļā. Man pat gribās izlasīt otro daļu, kas saucas "Septiņas dienas", Latvijā izdota 2018.gada sākumā. Trešā daļa pagaidām, cik saprotu, vēl tikai meklē savu ceļu uz latviešu valodu.