Ar bibliotēkām ir līdzīgi kā ar grāmatu veikaliem atlaižu laikā - ja esi iegājis, ir gandrīz neiespējami iziet ārā bez grāmatas. Šoreiz plauktā uz mani lūkojās pavisam plāna sējumiņa baltā muguriņa - Sabīne Košeļeva "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts". Grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras Gada balvai 2016 kategorijā "Spilgtākā debija" un tas nozīmē, ka kaut kāda vērtība tajā saskatīta. Tas ir ne tikai stāsts par mīlestību, bet arī par attiecībām, ko šķir kilometri, domu mākoņi un aizspriedumi, par sevis pētniecību, meklēšanu un atrašanu (kaut uz laiku), par pasaules aktualitātēm un pusaudžu dzīvi paaudžu konflikta gaisotnē - galu galā par to, kas tad īsti nosaka saprašanos un spēju saprasties? Šis Sabīnes Košeļevas darbs tiek dēvēts par miniromānu vai mikroromānu, bet es sev jautāju - ar ko tad tas atšķiras no garstāsta?
Tik plānā grāmatiņā ir ļoti daudz stāsta līniju un dažai tomēr gribētos to stāsta dzīpariņu pašķetināt vēl vaļā, piedod nozīmi, piemēram, garais ievads ar radurakstiem, omēm un viņu krieviem. Autorei bija arī labs iesākums, lai parādītu deviņdesmitos gadus, kapitālisma uzplaukšanu un citas laikmeta reālijas, taču arī tas apsīka īsti nesācies. Neskatoties uz sadrumstalotību stāstā, jāsaka, ka autore ne tikai izceļ, bet arī pasmejas un paraud par mūsdienu problēmām, piemēram, paralēlo dzīvi internetā vai teroristu pašnāvnieču rīkotiem sprādzieniem sabiedriskās vietās. Ja nebūtu šo aktualitāšu iespraudumu, grāmatu mierīgi varētu ierindot naivo un maniakālo, nelaimīgi mīlošo meitenīšu dienasgrāmatu pierakstu plauktiņā. Taču mīlestības lasītājam negaidītais pavērsiens šo grāmatu padara par vērtību vai piešķir tai vērtību.
Lai arī autore izvēlējusies par sāpīgiem tematiem - krievu un latviešu attiecības, kā arī etniskā izcelsme - runāt atklāti un bez ziediņiem, tas viss nenolasās kā jauneklīga bravūra, bet gan kā ilgi izsvērtas un rūpīgas pārdomas. Noteikti būtu arī cilvēki, kas šo grāmatu sauktu par krievu propagandu un jauniešu smadzeņu skalošanu. Piekritīšu, šajās simt lappusēs nudien ir diskusiju vērti teikumi un varbūt atrastos pat iemesls kautiņam. Savukārt mani nepamet sajūta, ka es neesmu gluži iecerētā mērķauditorija un grāmata, stāsts, pārdzīvojums paredzēts par mani jaunākiem cilvēkiem - tiem, kuri nezina, kas ir Ну погоди!, Кот Леопольд, un kur atrodas Простоквашино. No otras puses - autore ir manā vecumā, tādējādi Sabīnes Košeļevas vienaudži šo grāmatu var uztvert kā skatījumu uz mums pašiem no nedaudz atšķirīgas vides prizmas. Kopumā šī grāmata ir no kategorijas "var lasīt un var nelasīt", atstāj pēcgaršu, ka grāmata veidota kā akmens novelšanas no sirdsapziņas rituāls.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru