"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./
Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!
Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu!
"Movā" ir divi galvenie varoņi ir Džankijs (narkomāns) un Dīleris, un viņu stāsti atklājas pamīšus. Te viens, te otrs izklāsta savu skatījumu uz 4741. gadā (pēc ķīniešu kalendāra) aizliegto vielu lietošanu un jauno sabiedrisko kārtību. Ziniet, kas ir visspēcīgākā narkotika Ķīnas un Krievijas Savienotajā valstī? Mova jeb valoda, kurā tauta nerunā un nelasa. "Radio mazajā lasītavā" šī antiutopija nosaukta par lingvistisko trilleri un, patiesi, notikumi brīžiem risinās tik spraigi, ka pēkšņi attopies notirpušiem pirkstu galiem, jo esi iekrampējies grāmatas vākā. Ja kāds grib ieskatīties, tad ŠEIT lasāma grāmatas pirmā nodaļa, bet pilnā apjomā to var dabūt gan uz papīra, gan elektroniski un pat e-grāmatu bibliotēkā www.3td.lv
Laiks, kurā noris romāna darbība, patiesībā nav nemaz tik tāls, varbūt kādus pārdesmit gadus uz priekšu no šodienas. Pasaule gan ir stipri mainījusies. Par ietekmi cīnās gan Valsts Narkokontrole, gan ķīniešu mafija. Vieni apkaro, otri izplata visspēcīgāko aizliegto apreibināšanās veidu, kas patiesībā pat nav īsti taustāms. Baltkrievu valodā rakstītā teksta fragmentus lasa un tie iedarbojas pa tiešo uz džankija apziņu. Sākumā pietiek vien ar pāris vārdiem, bet rūdītam narkomānam jau vajadzīga krietna rindkopa vai pat vairākas, lai ieraudzītu krāsainos tauriņus un citas teiksmainas radības.
"Pirmais, ko ķīnieši nogalināja, bija laiks. Laika izjūta ir konvencionāla kategorija." /112.lpp./
Nenoliedzami šis literārais darbs ir protests politiskajām norisēm Baltkrievijā, Krievijā un vispār taipusē, bet vispirms tas, manuprāt, ir apliecinājums valodas vērtībai. Tieši valoda taču ir tā, kas glabā un pārnes tautas kultūru. Nav valodas - nav iespēju šo kultūru saglabāt un nodot tālāk. Ja gribas iznīcināt un apspriest kādu tautu, ir jāapspiež un jāiznīcina tās valoda. Tas ir krievu svētākais pamatprincips, kas īstenots jau gadu desmitiem un turpina tikt īstenots aizvien.
Ir kādas īpatnības, ko es ne pārāk sapratu, piemēram, kāpēc mova neiedarbojas uz visiem? Vai tāpēc, ka tikai tas, kurš valodu prot dzimtās valodas līmenī, spēj to izjust tik ļoti, ka sāk redzēt to, kas aprakstīts, un cilvēki, kam valoda nav dzimtā, nespēj tik ļoti izlaist caur sevi tās nianses? Arī politiskie zemteksti, kā un kāpēc izveidojusies Ķīnas un Krievijas Savienotā valsts, kas nez kāpēc ietvēra arī Baltkrieviju, man nebija pārāk skaidri. Bet to es kaut kā veiksmīgi laidu garām un devos vien tālāk šajā dīvainajā pasaulē, kur jaunā pilsēta uzbūvēta kaut kur virs un starp veco. Bet vispār “Movu” tā īsti nemaz nav iespējams ne aprakstīt, ne izstāstīt. Tā jālasa un jābauda, jāapštirījas pēc pilnas programmas un jāsaka paldies par to, ka Latvijā to tiešām varam uztvert kā kaut ko prasmīgi izdomātu.
Tulkotājas Māras Poļakovas pēcvārds par tekstā citēto baltkrievu daiļliteratūras autoru likteni šai grāmatai piešķir īpašu realitātes pakāpi un ļauj nobirdināt arī pa asarai. Tulkotāja 2024. gadā saņēma Latvijas Literatūras Gada balvu par šo darbu. Balva piešķirta par prasmīgu un neatlaidīgu tulkotājas darbu, iedzīvinot baltkrievu autora asredzīgo antiutopiju latviešu valodā, pārliecinoši parādot nelielas valodas kodējošo (un narkotisko) iedarbību.
"Kā notiek nāve šādos apstākļos, kad uz kapa pieminekļa vairs nevar uzrakstīt: "1920-1984"? Tu nokāp tieši leģendā. Tur, kur ir krievu mājas pūķi, kur ir dzīvi koki, kur ir milži, kas vienatnē spēj apkaut veselu karaspēku. Un tas ir labi. Jo pasaka ir vienīgā teritorija, kurā nāve var būt ērta." /113.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru