Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Vilis Kasims "Lielā pasaule"

Viļa Kasima darbs "Lielā pasaule" jau ir, tā teikt, pagājušais gads. Laikam jācenšās skriet līdzi, pat, ja tas notiek ar kavēšanos. Tagad gan man ir nelielas mieles par to, ka Lieldienu brīvdienās gandrīz veselu dienu veltīju šim darbam. Kārtējo reizi lasīju līdz galam spīta vadīta. Galu galā jāsecina, ka ir viens variants no diviem: 

1. es galīgi nesaprotu jaunos latviešu autorus;

2. jaunie latviešu autori "sūkā".

Līdzīgi kā izlasot Jāņa Joņeva "Jelgava 94", man radās sajūta, ka šie jaunie vīrieši sirgst ar grafomāniju jeb slimīgu, pastiprinātu tieksmi rakstīt. Es nesaprotu sajūsmu un augstos vērtējumus citu blogeru apskatos. Ja Joņevam, manuprāt, šķita svarīgi aprakstīt dropēšanu, tad Kasimam tuvi ir sēņu tripi un kurīšana.