Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!

Yuval Zommer "Lielā putnu grāmata"

Ar lielu nepacietību gaidīju, nu arī sagaidīju britu mākslinieka Yuval Zommer zīmēto "Lielā putnu grāmata". Mums mājās jau ir "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata", par kurām izveidoju kopīgu ierakstu un, uzzinājusi, ka latviešu valodā gaidāma arī grāmata par putniem, biju sajūsmā. Dēls jau apmēram pusgadu ļoti aktīvi interesējas gan par pilsētā ikdienā sastopamajiem putniem, gan par putniem, kas atlido uz barotavu laukos pie omes. Īpaši Valteram patīk skriet pakaļ vārnai vai balodim, uzdzīt to kokā un pēc tam skaļi komandēt: "Vārna nāc lejā! Nāc lejā, vārna!", ar roku parādot arī vietu sev blakus, uz kuru vārnai (vai jebkuram citam putnam attiecīgajā brīdī) būtu viņaprāt jānolaižas. Žēl, ka vēl krietnu laiku bērnam visticamāk pietrūks pacietības mierīgi sēdēt, gaidīt un klusi vērot putnus. Man tā šķistu lieliska nodarbe! Taču vēl ilgi pirms šīs runāšanās un komandēšanas vecuma sasniegšanas, Valters īpaši ilgu laiku zoodārzā pavadīja pie putnu voljēriem. Īsāk sakot - putni Valteram patīk.

Gunta Šnipke "Ceļi"

Turpinot iepazīties ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem esmu izlasījusi Guntas Šnipkes dzejas krājumu "Ceļi" 

un tieši no autores izmantotā rakstības stila esmu iedvesmojusies 

arī es šīs atsauksmes rakstīšanas veidā ņemiet vien par labu 

kā ir un es pat nepiktotos ja nespēsiet izlasīt 

līdz galam jo iespējams tikai tā varēsiet saprast manas domas par šo 

dzejas sakopojumu

arhitekte dzejniece arhitekte literatūras pasaulē ir jau zināma

bet nebija man pazīstama šie dzejoļi 

ir uzrakstīti izkārtoti rindās un pantos bez vienas pašas pieturzīmes 

katra rinda iekļaujas nākamajā rindā katrs pants saplūst ar 

nākamajiem pantiem un tikai dzejoļu virsraksti atdala tos 

vienu no otra un arī tematiski tie šķiet ir 

viena gara jo gara dzejnieces arhitektes apziņas un domas 

plūsma šis bezgalīgais pieturzīmju trūkums šausmīgi 

besī jo vēl no darba radio esmu 

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.

Kristians Bang Foss "Nāve brauc ar audi"

Devos uz Apgāds Mansards telpām Rīgas Klusajā centrā pēc vienas grāmatas, bet iznācu ar 8 grāmatām divos maisos. Viena no lielā guvuma grāmatām bija dāņu rakstnieka Kristiana Bang Fosa darbs ar intriģējošo nosaukumu "Nāve brauc ar audi". Lai arī nosaukums varētu rosināt domāt, ka sižeta galvenā līnija būs saistīta ar kādu aizdomīgu slepkavību un tās atklāšanu, tā nebūt nav. Tā ir melna pasmiešanās par slimībām, nāvi, normālību un cilvēkiem vispār. Šīs grāmatas galvenā doma, manuprāt, ir par to, ka mēs neviens nespējam iedomāties, cik patiešām grūti ir citam cilvēkam. Ir pilnīgi neiespējami sajust to pašu, ko jūt otrs, jo īpaši, ja šis otrs ar savu diagnožu bagāžu ir kā staigājoša medicīnas enciklopēdija vai medicīnas muzejs. Var tikai nojaust, just līdzi un pieņemt.

Yuval Zommer "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata"

Britu izcelsmes ilustratora Yuval Zommer grāmatas iekāroju sava bērna grāmatu plauktam jau no pirmās reizes, kad tās ieraudzīju. Viss sākās ar "Lielā sīkbūtņu grāmata", kas ir slavas dziesma kukaiņiem, tārpiņiem, simtkājiem un visām citām sīkajām radībām, jo nekas nevar būt tik sīks, ka ir nenozīmīgs. Pat vismazākajai šīs zemeslodes daļiņai, vismazākajam puteklītim ir sava loma ekosistēmā. Samērā drīz pēc sīko būtņu atklāšanas, pie lasītājiem nonākusi arī "Lielā ūdeņu grāmata", kur stāstīts ne tikai par maziem ūdens iemītniekiem, bet arī par ļoti lieliem, piemēram, vaļiem. Interesanti, ka grāmata par ūdens būtnēm angļu valodā iznāca pavisam nesen, 10.maijā, un latviešu valodas izdevums Lauras Romanovskas tulkojumā apgādā "Mansards" iznāca vienlaikus ar oriģinālvalodas versiju. Kad ieraudzīju pirmo signāleksemplāru fotogrāfijas, manī sarosījās krājēja gēns, vācēja balss un acīm saskatāmas dailes gars. Arī grāmata par ūdenī mītošajām radībām ir filigrāni izstrādāta un ar humoristisku dzirksti tekstuālajā saturā.

Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas

Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

Vilis Kasims "Lielā pasaule"

Viļa Kasima darbs "Lielā pasaule" jau ir, tā teikt, pagājušais gads. Laikam jācenšās skriet līdzi, pat, ja tas notiek ar kavēšanos. Tagad gan man ir nelielas mieles par to, ka Lieldienu brīvdienās gandrīz veselu dienu veltīju šim darbam. Kārtējo reizi lasīju līdz galam spīta vadīta. Galu galā jāsecina, ka ir viens variants no diviem: 

1. es galīgi nesaprotu jaunos latviešu autorus;

2. jaunie latviešu autori "sūkā".

Līdzīgi kā izlasot Jāņa Joņeva "Jelgava 94", man radās sajūta, ka šie jaunie vīrieši sirgst ar grafomāniju jeb slimīgu, pastiprinātu tieksmi rakstīt. Es nesaprotu sajūsmu un augstos vērtējumus citu blogeru apskatos. Ja Joņevam, manuprāt, šķita svarīgi aprakstīt dropēšanu, tad Kasimam tuvi ir sēņu tripi un kurīšana.

Rasma Vīlipa "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997"

Krītot kārdinājumā, iegādājos kaudzi papīra formāta grāmatu. Viena no tām "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997". 

Paplāna grāmatiņa mīkstos vākos. Uz atlaidēm Valterā un Rapā maksāja nepilnu eiro. Grēks nenopirkt. Šī grāmata ir divu bērnības draudzeņu sarakste pēc Otrā pasaules kara, viena esot Latvijai, bet otrai - trimdā. Precīzāk gan šajā grāmatā ir tikai saņemtās vēstules. Autore diezgan saprotamu iemeslu dēļ nav varējusi pievienot savas nosūtītās vēstules. Tas gan ir šī darba liels mīnuss.