Ar lielu nepacietību gaidīju, nu arī sagaidīju britu mākslinieka Yuval Zommer zīmēto "Lielā putnu grāmata". Mums mājās jau ir "Lielā sīkbūtņu grāmata" un "Lielā ūdeņu grāmata", par kurām izveidoju kopīgu ierakstu un, uzzinājusi, ka latviešu valodā gaidāma arī grāmata par putniem, biju sajūsmā. Dēls jau apmēram pusgadu ļoti aktīvi interesējas gan par pilsētā ikdienā sastopamajiem putniem, gan par putniem, kas atlido uz barotavu laukos pie omes. Īpaši Valteram patīk skriet pakaļ vārnai vai balodim, uzdzīt to kokā un pēc tam skaļi komandēt: "Vārna nāc lejā! Nāc lejā, vārna!", ar roku parādot arī vietu sev blakus, uz kuru vārnai (vai jebkuram citam putnam attiecīgajā brīdī) būtu viņaprāt jānolaižas. Žēl, ka vēl krietnu laiku bērnam visticamāk pietrūks pacietības mierīgi sēdēt, gaidīt un klusi vērot putnus. Man tā šķistu lieliska nodarbe! Taču vēl ilgi pirms šīs runāšanās un komandēšanas vecuma sasniegšanas, Valters īpaši ilgu laiku zoodārzā pavadīja pie putnu voljēriem. Īsāk sakot - putni Valteram patīk.
Pirmā lieta, ko pamanīju ne tikai es, bet arī citi pieaugušie "Lielajā putnu grāmatā", noteikti ir putnu acis. Tās šķiet kā kādai aptrakušai būtnei piederošas, tās vēro lasītāju gluži vai ar interesi un izteiksmi "nu cik vari lūrēt uz mani?". Jāatzīst, ka bieži vien arī mēs, cilvēki, putnus dabā vērojam gauži līdzīgi. Vai tad ne? Un vispār tiem putniem ir tiesības tā justies (ja vien pieņemam, ka uzzīmētiem un grāmatā drukātiem putniem var būt jūtas), jo mēs taču blenžam uz viņiem atkal un atkal, bakstām ar pirkstu un pēc tam bakstām gaisā, mēģinot saskatīt dzīvo līdzinieku kaut kur starp bērzu zariem aiz loga. Un vēl ir viens fun fact , kas nepamet manu prātu - kad flamingam kļūst karsti, tas apčurā sev kājas, lai atvēsinātos. Tā lūk. Tagad arī jūs to zināt un nevarēsiet par to nedomāt!
Piedodiet, bet man ir pilnīgs kosmoss, kā mazs bērns spēj "sasiet kopā" reālus putnus ar tiem putniem, kas mākslinieka rokas uzzīmēti! Protams, ka kaut kāda līdzība uzzīmētajam ar īsto ir, bet kopumā uzzīmētais putns ir liela variācija par tēmu. Un mani šī bērna spēja atpazīt, sasaistīt pārsteidz tikai un vienīgi pozitīvā veidā. Tas nozīmē to, ka bērna smadzenes ir daudz attīstītākas nekā mēs, pieaugušie, varētu iedomāties. Un tas nav tikai par šādu grāmatu ar putniem, sīkbūtnēm, ūdens dzīvniekiem, bet ar jebkuru grāmatu, kur ir dzīvo būtņu zīmētas ilustrācijas, nevis reālas fotogrāfijas. Es biju no tiem vecākiem, kuri uzskatīja, ka bērnam jāpiedāvā tikai reālistiskas rotaļlietas, nav pagājuši pat trīs gadi, kad uzskatu, ka arī rozā lācis un lillā zilonis ir okej, jo redzu, ka bērns spēj atpazīt arī brūnu lāci un trenkā uz ielas arī balodi ar pilnīgi normālām, balodim raksturīgām, acīm.
Viena vilšanās gan lielajā grāmatā par putniem dēlam bija - nav kaijas. KUR KAIJA, MAMMA?! Kaijas un to ķērkšana puikam šobrīd ir viens no aktuālajiem novērojumiem pilsētā, tāpēc arī grāmatā viņš noteikti gribēja atrast kaiju. Nespēdams samierināties ar kaiju neesamību, viņš par kaijām nosauca putnus uz grāmatas iekšējiem vākiem (nevarēju atšifrēt, vai tās ir dzērves vai stārķi).
Yuval Zommer mākslinieka darbi ir sīkām detaļām pārbagātas grāmatas bērniem un arī viņu vecākiem. Liela formāta grāmata galvenokārt ir bilžu grāmata, jo pievienotie teksti ir ļoti īsi. Tieši tekstu īsā formāta dēļ gan putnu grāmatai, gan pārējām, noteikti vēl būtu daudz ko piebilst un iebilst. Viena no lietām, ko, manuprāt, svarīgi papildināt vismaz caur šo bloga ierakstu - ja reiz putnus sāc piebarot ziemā, tas jāturpina arī pēc tam, jo putni sāk rēķināties ar barību konkrētā vietā. Tomēr gribu sacīt, ka šīs grāmatas, manuprāt, ir labs ceļa sākums uz dabas pazīšanu mazākiem bērniem. Kad interese jau ir pamodināta, var pārslēgties uz nopietnāku literatūru ar fotogrāfijām un zinātniskākiem aprakstiem. Turklāt putnu grāmata (tāpat kā pārējās lielās grāmatas) ne tikai iepazīstina ar dažām putnu sugām (Japānas dzērves, Pilsētas putni, Pupuķi, gulbji, sarkanrīklītes, pāvi, kolibri, albatrosi, zivju dzenīši, tuklīši, papagaiļi, sekretārputni, nelidojošie putni, žagatas, flamingi un pūces), putniem raksturīgām lietām (vīteri un treļļi, ligzdas, knābji, olas, ligzdas, spalvas un lidošana) un aicina vērot, ieklausīties, būt vērīgam un uzmanīgam (nodaļas "Izmitini putnus savā dārzā", "Esi putnu vērotājs", "Putnu dzimtas"). Šīs grāmatas arī nepamācošā veidā, neuzbāzīgi, starp citiem interesantiem aprakstiem mudina padomāt par dabas aizsardzību, piemēram, norādot, ka ūdensputni var noturēt plastmasas maisiņu par barību, piedāvāt to saviem mazuļiem un putnēni pēc tam smagi saslimst.
Lai arī šīs grāmatas, manuprāt, paredzētas nedaudz vecākiem bērniem nekā mans dēls (salīdzinoši
plāno lapu dēļ), nevajag baidīties piedāvāt bērnam grāmatas, kurām viņš vēl it kā šķiet par jaunu - vien tas, ka būs jāsēž blakus, jāskaidro un jāuzmana, lai aizrautīgās rociņas ir maigākas pret grāmatas lapām. Šādu manu pārliecību stiprina arī ģimenes ārste un citu bērnu vecāki bērnu laukumiņos, sakot, ka tik mazam bērnam Valters runā netipiski daudz un ar plašu vārdu krājumu, turklāt pats atpazīst dabā lietas, ko citi viņa vecuma bērni vēl neprot nosaukt vārdos. Ar šo es nemudinu uz bērnu salīdzināšanu vai krišanu kompleksos, bet gan uz rīcību pāri robežām, pāri rāmjiem un aizspriedumiem.
Es esmu ārkārtīgā sajūsmā par Yuval Zommer daiļradi un, ja mans veselais saprāts mani nebremzētu, noteikti būtu no ārzemju lapām jau pasūtījusi visas viņa grāmatas. Tomēr to nedaru, jo tā būtu manu vēlmju un patikšanu pārāk liela uzspiešana bērnam (sauciet arī par savu kompleksu vai nepiepildīto vēlmju/sapņu realizāciju caur bērnu) un tad mūsu mājās arī nebūtu vietas daudzām citām jaukām grāmatām. Domāju, ka mūsu nākamais lielais ieguldījums grāmatās varētu būt kāds jauks katalogs/grāmata ar putnu fotogrāfijām, aprakstiem par dzīves vidi un ieradumiem, ideālā gadījumā arī ar nospiežamām podziņām, kas atskaņo katra konkrētā putna balsi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru