Iepriekš lasītais latviešu autores Janas Egles krājums "Svešie jeb miļeņkij ti moj" man patika un nesen lasītā intervija ar autori mani mudināja beidzot atrast man tuvāko bibliotēku, kurā iegūt lasīšanai Janas Egles pirmo stāstu krājumu "Gaismā". Ne bez pūlēm 2016.gadā iznākusī grāmata tomēr beidzot manās rokās nonākusi un arī izlasīta. Saņēmusi balvu kā labākais prozas darbs 2017.gadā. Astoņi stāsti, astoņi galvenie varoņi un stunda laika viņiem visiem kopā - tieši tik ātri var mierīgā vakarā, kad nekas nenovērš uzmanību, šo stāstu krājumu izlasīt. Un nevaru izmest no sevis par autori intervijā izlasīto, par ģimeni, darba dzīvi. Šīs zināšanas uzslāņojušās manām smadzenēm, ietekmē to, kā uztvēru tikko lasīto stāstu krājumu.
Janas Egles stāstu varoņi ir dusmīgi, nelaimīgas sakritības piedzīvojuši, sliktas izvēles veikuši, aptinušies paši savā dzīvē un problēmās, turklāt autore nemaz nepiedāvā viņiem atrisinājumu. Lasītājs pats var domāt, kas notiks aiz pēdējā punkta un pat šo to no tā, kas noticis pirms pirmā lielā sākumburta. Pirmajā manis lasītajā stāstu krājumā (autores daiļradē tas gan ir otrais) tēli tiek ietīti gluži kā dūmakā, nedaudz paslēpti kaut kur miglā. Savukārt šajā krājumā ir sajūta, ka tēli, varoņi un antivaroņi tiek uz īsu mirkli nolikti tajā šaurajā gaismas strēlē, kas ieplūst tumšā telpā pa nedaudz pavērtām durvīm. Un kā man patīk, ka Jana Egle par saviem tēliem neraksta vienkārši - blondi mati, zilas acis, pagātnes trauma - bet gan parāda viņus caur sīkumiem, ļaujot iztēloties bez tieša vizuālā apraksta, caur notikumiem, caur piedzīvoto un redzēto.
Un atgriežoties pie zināšanām par autori, man radās priekšstats, ka krājuma "Gaismā" stāstos tēli ir noskatīti dzīvē. Tik ļoti noskatīti, ka varētu viņus saskatīt trolejbusā, savu kolēģu vidū vai bērna dārziņa grupā. Šie stāsti ir tīri, vienkārši, lai arī skartie temati nebūt nav viegli un gaiši. Es jau sāku rakstīt teikumus par katru no stāstu galvenajiem tēliem, bet tad pārdomāju un izdzēsu visu detalizēto aprakstu. Atstāšu šeit vien atklāsmi, ka katra stāsta galvenajam problēmu lokam varu piemeklēt vismaz pāris cilvēkus, ko pazīstu vai esmu pazinusi, ar līdzīgu sižetu dzīvē. Atmiņā visvairāk man laikam palicis krājumu atklājošais stāsts "Judīte" un "Lūdzu, lūdzu, lūdzu". Judītes attiecību izpratni deformējušas viņas tēva ačgārnās mīlestības izpausmes, kas ietekmē ne vien viņas attiecību veidošanas paradumus ar pretējo dzimumu, bet arī visu dzīvi kopumā. Savukārt stāsts "Lūdzu, lūdzu, lūdzu" parāda vecumveco patiesību par stāsta divām pusēm un to, kā pieaudzis cilvēks mēģina tikt pāri savām traumām tās apzināti izspiežot no atmiņas, vai vismaz citiem sakot, ka neko neatceras.
Pat, ja es nezinātu, ka "Gaismā" ir Janas Egles pirmais stāstu krājums, manuprāt, to var nojaust teikumu uzbūvē, stilistikā. Otrais krājums jau ir citādāks, bet rakstītāja vispārējais stils nojaušams jau "Gaismā". Lai kā arī lasītu abus Janas Egles krājumus hronoloģiskā secībā vai vispirms otro un tad pirmo, ir skaidri redzama rakstnieces izaugsme attiecīgajā žanrā un nolasāms raksturīgais rokraksts. Tagad tik jāgaida trešais stāstu krājums un jāskatās, vai arī tajā būs celts augšā ikdienā ar kolēģiem pie pusdienu galda normāli neapspriežamais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru