"Kad pēdējo reizi kāds dzirdējis sarunu par ideāliem? Apkaunojošs senilisms! Vērtības - tās gan! Tās tiek ņurkātas pa sasvīdušām cīņas dūrītēm līdz nodilumam (jo īpaši mūsu valsts jubilejai veltītajos tekstuļos), un ir grūti nepamanīt, ka ideālu aizstāšanai ar vērtībām pievienojas aklinošais naudas aromāts. Mākslas darba, grāmatas kvalitāte, lingvistiskās, stilistiskās vai simboliskās vērtības reālpolitiski tiek reducētas uz biznesa panākumiem (lai cik niecīgs tas Latvijā iespējams). Brīdī, kad rakstītāji to verdziski atzīs par pasaules kārtību, literatūrai vairs nebūs jēgas. Esamības apjēgums un ideālu radīšana (vai vismaz pārformulēšana), kas rāmi un mierīgi atdevusi pozīcijas popkultūras "vērtībām", liecina ne tikai par degradāciju, bet arī to, cik rakstnieki un tos apkalpojošā mašinērija (izdevēji, menedžeri, redaktori, tautās palaidēji - reklāmisti) kļuvuši nozīmes un jēgas ziņā bezprincipiāli un saturiski vāji." /9.maijs, 106.lpp.)
Pabeigusi lasīt Gundegas Repšes jaunāko grāmatu "Skiču burtnīca. Simts" esmu ievilkusi sevi vēl dziļāk "gribu izlasīt" purvā. Grāmatas, kuru izlasīšanu tuvākajā nākotnē izjūtu kā absolūtu vajadzību kraujas aizvien lielākā kaudzē un spiež aizvien smagāk uz manu miesu un garu. Lai vai kā tur būtu ar tiem spiedieniem, par Gundegas Repšes dokumentālās esejistikas žanrā tapušo grāmatu es vēlo pastāstīt arī savā blogā. Šo darbu veido rakstnieces dienasgrāmatas ieraksti, kas tapuši Latvijas valsts simtgades gadā no 2017. līdz 2018. gada 18. novembrim. Šajos ierakstos Gundega Repše fiksējusi savas pārdomas, novērojumus, izjūtas, risinājusi sarunas pati ar sevi. Latvijas simtgadi autore vēlējusies apskatīt caur viena cilvēka - savu - pieredzi. Nezinu, cik tur daudz no simtgades apskatīšanas sanācis, bet zinu gan, ka tā noteikti ir daudzu dziļāku un ilgu laiku prātu plosošu domu krātuve.
Viens no elementiem, kas paņēmis daudz no rakstnieces laika pierakstos fiksētajā gadā ir, dokumentālās filmas tapšana par Kurtu Fridrihsonu. Filma kopumā tapusi trīs gadus un pirmizrāde tai bija 2018.gada 11.oktobrī, tāpēc nav brīnums, ka ar to saistītajam, tostarp pārdomām, ir liela loma rakstnieces grāmatā. Lai arī skiču burtnīcā ir daudz kultūras un notikumu atsauču, kuras ne katram šīs grāmatas lasītājam var būt aizķērušās prātā no ziņu virsrakstiem, svarīgākais šajā darbā, manuprāt ir kas cits - pārdomas par lietu kārtību.
Daudz pārdomu par literatūru, tās attīstību, nozari. Ne tikai šī ieraksta sākuma citātā, bet arī, piemēram, šajā fragmentā:
"Ja to [literatūru] nopārdod simtgades tirgus placī, mēs mirstam gan kā nācija, gan katrs individuāli kā garīga būtne. Domāju, ka par šiem jautājumiem literatūras nozarei (nožēlojami birokrātisks apzīmējums tautas identitātei) jādomā diendienā, jo tirgi par sevi parūpēsies mūžīgi mūžos paši. Sajaucot mākslu ar tirgu, triumfāls ceļš uz literatūras dvēseles kapu nodrošināts.
Nevaru iedomāties ekstravertāku nodarbošanos kā rakstīšana. Visās citās mākslas jomās iespējams kaut nedaudz patverties sevis ēnā, pastarpinājumā, bet literatūrā, kā labi zināms, lieto valodu, kas pieder visiem. Tas, kādu nozīmi kāds rakstnieks piešķir vārdiem, ir cits sarunas temats." /9.maijs, 108. - 109.lpp./
Ironiski gan sagadījies, ka Gundegas Repšes pašas vadītais projekts "Mēs. Latvija, XX gadsimts" savu spožāko ceļa gājumu piedzīvo tieši simtgades laikā, lai arī iecerēts, ka projekts tiks pabeigts ātrāk. Arī par šo sakritību un iekļaušanos vispārējā konjunktūrā simtgades tematikā un diskursā autore piemin skiču burtnīcā. Man saistošs šķita īss atreferējums par diskusijām ar lasītājiem par sirdsapziņu un būšanu sistēmā, par kompromisiem:
"Ja tev tikai sirdsapziņa, nelien sistēmā. Katram jau šķiet, ka viņam/viņai izdosies izlīst caur adatas aci, bet apkārt klīstošie un sēdekļos ielipušie nemitīgi atgādina - neizdosies vis, neizdosies vis, neizdosies vis." /17.aprīlis, 94.lpp./
Nenoliedzami, lasītājam jābūt zinošam vai vismaz spējīgam uzmeklēt, kas viņam nav zināms par rakstnieci, dažādiem notikumiem Latvijā 2018.gadā, kultūru šodien un agrāk, jo Gundega Repše neieslīgst garos paskaidrojumos. Kurš gan no mums savā dienasgrāmatā ietu skaidrot, kas un kāda bijusi rakstniece Maira Asare un kas ir "Kalāči" un iedziļinātos tā dēvētajā "franču grupā" un tās darbībā? Tā nedara arī Repše, viņa runā par sevi apvirmojošo bez gariem paskaidrojumiem. Brīžiem paliek iespaids, ka atsevišķi ieraksti būs saprotami tikai iesaistītajām personām, bet man tas netraucēja uztvert un izbaudīt grāmatas kopējo noskaņu. Man pašai pārdomas raisoši bija prātojumi par to, kādi mēs, cilvēki, esam. Piemēram, šis:
"Agros rītos bieži sevi pieķeru noģiežam, ka manis vēl nemaz nav, esmu iekususi tajā, kas saucas pasaule, un tikai pamazām izrotos laukā no magmas vai arī sabiezēju no putekļa konkrētā personā. Lai līdz vakara tumsai jau būtu vērtusies negantā fūrijā. Varbūt tieši tāpēc man patīk rīti - būt vēl izzudušai? Tas nozīmē - nebūt? Vai arī nebūt vēl ar savu ego. Neesmu lasījusi, ka Raini jelkad būtu nomocījušas attiecības ar savu ego. Varbūt tā tāda modes lieta - preparēties, lai atkal jau tu, cilvēk, sajustos nepilnīgs, pat nožēlojams un vainīgs." /11.maijs 105.lpp./
Vai arī šis:
"Vientulības epidēmija. No kā tā izceļas? Kurš to pārnēsā? Priekšstatu gūsts un selektīva informācija novedusi pie arvien plašākām, izkliedētām ilūzijām. Pagātnes neizpreparēšana ievedusi tumšos neizbraucamos mūžamežos.[..] Zāles pret vientulību izsenis bijušas grāmatas. Jo tās nemelos, tās taču runās uz tevi kā uzticamākais draugs. Blēņas. Ir zināms, kas notiek ar draugiem un labākajām grāmatām. Tie un tās vienkārši nomirst un beidzas. Runā, ak grāmatas mūsu dienās izticas tikai konjunktūrai un tirgum. Bet tu, lasītāj, uzrāvies, noticēji. Vai tādu pašu efektu nepanāk svešs cilvēks vilcienā, garā pārlidojumā, kura pagātni tu nezini, bet klausies vien viņa sirdi plosošajā stāstā par traumatisko laulības dzīvi, piemēram?" / 3.jūnijs, 127.lpp./
Personīgi man šī grāmata ierezonēja kā sava veida reklāmas buklets. Tā mani pamudināja parakt dziļāk, aizpildīt savu zināšanu robus. Piemēram, 28.jūnija ierakstā pieminēts topošais 24 grāmatu cikls "Es esmu...", par kuru informācija man bija paskrējusi garām nemanīta. Ja viss ritēs kā iecerēts, pirmā grāmata pie lasītājiem nonāks 2020.gada rudenī, bet pēdējā – 2023. gadā. Lai uztvēru, ka rakstniece kritizēja literatūras kā jomas komercializāciju, uz mani šī grāmata tieši tā iedarbojās - lika gribēt vēl - vēl Repšes grāmatu, noskatīties līdz šim neredzēto filmu par mākslinieku Fridrihsonu, palasīt vēl intervijas ar autori.
Man patīk, kā dokumentālā esejistika jeb dienasgrāmata var kalpot par lielisku alternatīvu autobiogrāfijai, memuāram par paša dzīvi. Dienasgrāmata šķiet īstāka, dzīvāka, tuvāka lasītājam. Tā gluži vai uzrunā personiski. Ļoti vērtīgas, manuprāt, bija arī iepriekš nepublicētās rakstnieces mammas Ilgas atmiņas par 14 gadiem izsūtījumā Sibīrijā. Savukārt, ja ir vēlme izlasīt pavisam īsu raksturojumu par katru no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" autoriem un grāmatām, meklējiet to 22.augusta ierakstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru