Ikdienas rutīna, brauciens ar rīta vilcienu plkst. 8.04, fantazēšana par dzelzceļa malā dzīvojošajiem cilvēkiem, var pēkšņi pārvērsties šausminošā ceļojumā ar nezināmām beigām. Ja psiholoģiskā trillera žanra grāmatu obligāts nosacījums ir padarīt par vainīgo vismazāk aizdomās turēto, tad Paulas Hokinsas "Meitene vilcienā" tas ievērots par visiem 100%. Ja sākumā lasītājs sastopas ar šķietami parastu sievieti, vienu no tūkstošiem, kura ikdienas dara vienu un to pašu, atkal un atkal, tad pamazām atklājas viņas pieredzētais un Reičela kļūst par tēlu, kurai vienlaikus ir gan grūti nejust līdzi, gan kuru viegli sākt apšaubīt un nicināt.
Reičela ir alkoholiķe, šķīrusies no vīra, dzīvo pie paziņas, katru rītu un vakaru brauc ar vienu un to pašu vilcienu un garāmbraucot fantazē par sliežu malā redzamajiem cilvēkiem. Viņa īpaši vēro pāri, kas dzīvo pāris mājas tālāk no pašas kādreizējās ģimenes ligzdiņas. Reičela devusi viņiem vārdus pati, jo īstos nezina - Džeisons un Džesa - izdomājusi arī dzīves stāstus. Kādu vakaru Reičela ir piedzērusies tik ļoti, ka neatceras, ko izdarījusi apkaimē, kur kādreiz dzīvojusi pati un turpina dzīvot viņas šķirtais vīrs ar jauno sievu un mazuli. Bet dzērumā izdarītā neatcerēšanās Reičelai nav nekas jauns. Līdz ar Reičelu arī lasītājs izstrādā aizvien jaunas versijas par notikušo un savā prātā meklē pavedienus, norādes uz vainīgo.
Stāsta darbība izklāstīta kā dienasgrāmatas formā regulāri pārslēdzoties no Reičelas un Meganu (Džesu) un vēlāk arī Annu. Meganas dienasgrāmatas ieraksti sākas apmēram gadu pirms Reičelas, lecot lieliem starpposmiem līdz abu rakstītāju stāsti sastopas vienā punktā. Megana ir pazudusi un Reičela varētu būt iesaistīta tajā vai kaut ko redzējusi. Šis nav tikai stāsts par izdarītu noziegumu, alkoholismu, nelaimīgām attiecībām. Šajā stāstā ir daudzas šķautnes un pārdomu slāņi - neauglība un sajūtas, ko raisa vienaudžu izveidotās ģimenes, kad pats to nevari, ar to saistīti jautājumi, kas nav gribēti kā ļauni, bet nodara neizmērojamas sāpes, tas ir stāsts par zaudētiem bērniem un bailēm ar pagātnes pieredzes garšu, tas ir stāsts par alkoholiķa atrunām, vājumu, saņemšanās epizodēm un jauniem kritieniem. Un jo tuvāk beigām, atrisinājumam, jo saspringtāk kļūst un autore meistarīgi mētā lasītāju no viena cilvēka pārdomām pie cita, no viena tēla pie otra, padarot šīs pārdomas īsākas un īsākas.
Šo grāmatu izlasīju ar ārkārtīgi lielu aizrautību, nemaz necerot, ka tā būs. Manu skepsi pret autori veicināja mēģinājums īsi pirms šīs grāmatas lasīt viņas romānu "Ūdenī", kur tēlu bija pārlieku daudz, izsekot sižetiskajai līnijai un mētājumiem starp tēliem attiecīgi - pārāk sarežģīti, regulāri zaudējot uzmanību. Taču "Meitene vilcienā" ir gluži pretējs gadījums - tēlu tieši tik maz, lai noturētu uzmanību un sižets tieši tik tumšs, lai aprītu teikumus pāris elpas vilcienos. Ja "Meitene vilcienā" es nevarēju nolikt malā, tad "Ūdenī" es diez vai pabeigšu.
Starp citu "Meitene vilcienā" ir vēl viena filma, kuru pievienot savu skatāmo sarakstam. Šo rakstot, sapratu, ka šādu filmu saraksts izveidojies jau nepiedodami garš un varbūt brīvdienas būs īstais laiks, lai tās beidzot uzmeklētu un noskatītos.
Stāsta darbība izklāstīta kā dienasgrāmatas formā regulāri pārslēdzoties no Reičelas un Meganu (Džesu) un vēlāk arī Annu. Meganas dienasgrāmatas ieraksti sākas apmēram gadu pirms Reičelas, lecot lieliem starpposmiem līdz abu rakstītāju stāsti sastopas vienā punktā. Megana ir pazudusi un Reičela varētu būt iesaistīta tajā vai kaut ko redzējusi. Šis nav tikai stāsts par izdarītu noziegumu, alkoholismu, nelaimīgām attiecībām. Šajā stāstā ir daudzas šķautnes un pārdomu slāņi - neauglība un sajūtas, ko raisa vienaudžu izveidotās ģimenes, kad pats to nevari, ar to saistīti jautājumi, kas nav gribēti kā ļauni, bet nodara neizmērojamas sāpes, tas ir stāsts par zaudētiem bērniem un bailēm ar pagātnes pieredzes garšu, tas ir stāsts par alkoholiķa atrunām, vājumu, saņemšanās epizodēm un jauniem kritieniem. Un jo tuvāk beigām, atrisinājumam, jo saspringtāk kļūst un autore meistarīgi mētā lasītāju no viena cilvēka pārdomām pie cita, no viena tēla pie otra, padarot šīs pārdomas īsākas un īsākas.
Šo grāmatu izlasīju ar ārkārtīgi lielu aizrautību, nemaz necerot, ka tā būs. Manu skepsi pret autori veicināja mēģinājums īsi pirms šīs grāmatas lasīt viņas romānu "Ūdenī", kur tēlu bija pārlieku daudz, izsekot sižetiskajai līnijai un mētājumiem starp tēliem attiecīgi - pārāk sarežģīti, regulāri zaudējot uzmanību. Taču "Meitene vilcienā" ir gluži pretējs gadījums - tēlu tieši tik maz, lai noturētu uzmanību un sižets tieši tik tumšs, lai aprītu teikumus pāris elpas vilcienos. Ja "Meitene vilcienā" es nevarēju nolikt malā, tad "Ūdenī" es diez vai pabeigšu.
Starp citu "Meitene vilcienā" ir vēl viena filma, kuru pievienot savu skatāmo sarakstam. Šo rakstot, sapratu, ka šādu filmu saraksts izveidojies jau nepiedodami garš un varbūt brīvdienas būs īstais laiks, lai tās beidzot uzmeklētu un noskatītos.
Varbūt ir laiks bloga ierakstam, publicējot pieminēto filmu sarakstu, būtu ļoti interesanti?!
AtbildētDzēstPar grāmatām un autores rakstību piekrītu ļoti. "Ūdenī" tā arī neizlasīju līdz galam, par daudz varoņu/tēlu. Savukārt "Meitene vilcienā" ir viena no manām favorītēm gan grāmatu pasaulē, gan filmu pasaulē.