Perfekta dzīve bieži vien aiz slēgtām durvīm slēpj daudz noslēpumu. Un jau pirmajās lappusēs lasītājs aptuveni saprot, kas nav kārtībā ar Greisas un Džeka ģimeni B.A. Parisas romānā "Aiz slēgtām durvīm". Viņu laulība slēpj daudz dīvainību. Ja sākumā varētu šķist, ka kaut kas nav kārtībā ar Greisu un viņas emocionālo stabilitāti, tad lasītājs ātri vien, jau pēc pārdesmit lappusēm, uzzina, ka Džeks ir tas baisākais tēls šajā grāmatā. Tādējādi šajā grāmatā lasītājam nav ilgas minēšanas, kurš ir "trakais", kurš ir "vainīgais", bet gan rodas aizrautība ātrāk uzzināt - kā Greisa tiks ārā no šīs visas ķezas. Turklāt ķezā šī sieviete iekūlusies pati savām rociņām un kājiņām. Džeks ir izskatīgs un bagāts advokāts, ar labām manierēm, kurš dedzīgi aizstāv no vardarbības ģimenē cietušas sievietes. Greisa ir izglītota un apņēmīga sieviete, kura visu mūžu arī rūpējas par slimo māsu Milliju. Tieši māsas slimība un Greisas solījums māsai ņemt viņu dzīvot pie sevis pēc tam, kad māsa būs pilngadīga, līdz šim traucējis Greisai veidot ilgnoturīgas personiskās attiecības ar vīriešiem. Tāpēc Džeks, spējis vispirms iekarot Millijas simpātijas, nāk kā eņģelis no debesīm un Greisas pestītājs no vientulības.
Viss romāna vēstījums iedalīts nodaļās "pagātne" un "tagadne", kuras mijas viena ar otru, parādot lasītājam šodienu un kā Greisa līdz šodienai nokļuvusi. Varētu šķist dīvaini, ka tāda gudra, izglītota, karjeru apņēmīgi veidojusi sieviete iekritusi psihopāta lamatās un netiek ārā. Un tieši Greisas izglītotība un salīdzinoši labā situācija dzīvē pirms Džeka satikšanas ir sižeta vājais punkts, ja tā var teikt. B.A. Parisas izveidotais scenārijs Greisas lejupslīdē šķiet absolūti neticams un neiespējams. Tomēr tieši šajās dienās sabiedrībai parādīta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra rakstu sērija par vardarbību ģimenē un daudz kas no grāmatā autores B.A. Parisas izfantazētā iespraucas realitātē, ar reālu sieviešu seju un stāstu. Tādējādi arī šī grāmata kalpo par ilustrāciju tam, kā var pārvērsties šķietami saprātīgs cilvēks mežonīgu baiļu ietekmē, kad manipulēts tiek ar cilvēkam visdārgāko.
Šo grāmatu var novērtēt kā izcilu un var arī novērtēt kā pagalam neizdevušos un kaitinošu. Es palikšu kaut kur pa vidu starp abiem vērtējumiem. Es to patiešām izlasīju gluži vai pāris reizes acis pamirkšķinot. Un tai nebija intrigas un lasītāja ilgās mānīšanas, jo tā arī nebija vajadzīga, tā gluži vienkārši, manuprāt, nebija galvenā iecere. Šis romāns man šķiet kā lieliska (varbūt tikai nedaudz pārspīlēta un sakāpināta) ilustrācija ģimenes vardarbības viltīgajai dabai - cik vienkārši ir piemānīt apkārtējos ar spožu ārieni, pieklājību un meistarīgām pasaciņām. Vienlaikus tā ir arī skaists atgādinājums par to, ka sabiedrība nedrīkst "norakstīt" kā nepilnīgus cilvēkus ar dauna sindromu.
Zināmā mērā šī grāmata ir kā mazohistiska smadzeņu skrāpēšana ar žiletēm, jo tu taču jau zini, kurš ir sliktais, no kā Greisai jābēg un ilgi nevari saprast, kāpēc autore neļauj saviem labajiem tēliem triumfēt pār ļaunajiem un visu, ko tie iemieso. Tā ir tumša lasāmviela un ļoti ceru, ka tumšāka nekā patiesajā dzīvē mēdz būt. Vienlaikus lasīju, ka autore pēc grāmatas iznākšanas esot saņēmusi daudzu sieviešu vēstules ar tekstu "tas taču viss gluži kā no manas dzīves". Tā noteikti ir arī lasāmviela, ko man bija grūti nolikt malā nesagaidījušai labā uzvaru pār ļauno, taču šajā darbā es kā lasītāja nesaņēmu citos psiholoģiskajos trilleros gaidīto nervu spriedzi daudzu desmitu lappušu garumā. Un tas nav slikti, jo jau pēc pirmajām darba lappusēm bija saprotams, ka šīs spriedzes ierastajā veidā nebūs, lai ko arī solītu īsās atsauksmes uz pēdējā vāka un internetā.
B. A. Parisa ir angļu rakstniece, kura lielāko daļu mūža nodzīvojusi Francijā un bijusi pilnas slodzes mājsaimniece un piecu meitu mamma. «Aiz slēgtām durvīm» ir viņas pirmais publicētais romāns – un tas kļuvis par bestselleru. Pirmo trīs mēnešu laikā tika pārdots pusmiljons eksemplāru, romāns izdots jau vairāk nekā 30 valstīs un ieguvis dažādas literārās balvas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru