piektdiena, 2019. gada 10. maijs

Andra Neiburga "Stum, stum"

"Vējš ir neatlaidīgs te Jūrmalciemā. Reizēm nikns, līdz zemei liec zāli pļavās, sīksti ieķeras koku galotnēs, nelaiž vaļā, pa skaidiņai plucina vecos šķindeļu jumtus, auro, rēc divbalsīgi, kopā ar jūru.
(Jūru dzird vienmēr, jūras šņākoņa ir šejienes klusum. Pilsētas klusums ir nakts tramvaju zvani un vēlu garāmgājēju soļi uz asfalta, un sētnieka lāpstas gurkstoņa sniegā agros ziemas rītos.)
Reizēm vējš maigs, pieglaudīgs, luncinās kā suns, labinādamies trinas gar kājām, laiza tev muti." /vasaras pieraksti. zona 73.lpp./


Tā nu sanācis, ka ar Andras Neiburgas daiļradi sāku iepazīties jau pēc autores nāves. "Stāts par Tilli un Suņu vīru" gan bija lasīts vēl skolas laikā, bet maz ko atceros, tāpēc sanāk, ka ar stāstu krājumu "Stum, stum" sāku savu iepazīšanos ar Andru Neiburgu gluži vai no jauna. "Stum, stum" lasīju ilgi un lēni. Īsti nevaru atrast tam skaidrojumu, jo lasīšana bija raita, ja ielasījos, taču ielasīšanās prasīja ilgāku laiku un tā katru reizi no jauna. Stāstu krājums "Stum, stum" aptver labākos rakstnieces īsprozas paraugus no deviņdesmito gadu pirmās puses, presē publicētos darbus, bet lielākā daļa no piecpadsmit stāstiem ar šo grāmatu klajā nāca pirmo reizi.


Šī noteikti nav tā grāmata, ko var ātri izvilkt no somas uz 15 minūtēm, paspēt gūt lasītāja apmierinājumu un baudu no teksta, un tad jau lekt ārā no tramvaja savās ikdienas gaitās. Šī ir grāmata, kas manuprāt, paģēr ilgāku draudzēšanos nekā apmaiņa ar pāris "čau, kā iet" frāzēm. Andras Neiburgas stāsti ir izjūtami, nevis analizējami, tieši tāpēc ir grūti kaut ko savās atmiņās pēc izlasīšanas sagrābstīt. Es varu izvilkt no saviem smadzeņu apcirkņiem skumjas, bēdas, nolemtību. Varbūt manas sajūtas nosaka arī izdevuma pelēkais noformējums? Īsāk sakot - prieku un saulainumu šajos stāstos nesajutu.


Savās piezīmēs lasot biju atzīmējusi, ka stāstā "Vasaras pieraksti. Zona" ir tāda sajūta, ka Neiburga rakstīja nudien pati savu dienasgrāmatu. Šis stāsts atšķiras arī ar formu. Taču daudzi Neiburgas stāsti ir kā saskaldītas atmiņu kastītes, nevis viengabalains teksta blāķis. Un tas ir interesanti, ka šādos fragmentāros uzplaiksnījumos ievietotie tēli šķiet izkopti līdz pēdējam matiņam, tie neatstāj nepabeigtības sajūtu, tie ir dziļi. Patiesībā arī citi šī krājuma stāsti rada līdzīgu sajūtu - autore raksta no sevis - un tas nekas, ka brīžiem runātājs pirmajā personā ir sieviete un brīžiem jau vīrietis, brīžiem cilvēks gados un brīžiem jaunietis.

Savukārt par stāstu "logi" esmu pierakstījusi vienu vārdu - izcili. Tas ir emocionāls vairāku dažādu cilvēku tēlojums, pieci kaimiņi, kuru pārdomas un darbības aizrit pie loga. Viņiem katram ir savi noslēpumi un sava dzīves redzamā puse - gluži kā ikvienam no mums, vai ne? Man kā lasītājam radās dziļš saviļņojums, kā cilvēku var raksturot viņa ikdiena, pa logu noskatītā. Vakaros ar suni staigājot, arī es mēdzu ieskatīties apgaismotajos kaimiņu logos, kaut ko nodomāt, kaut ko piefantazēt. Ironiski, bet pati dzīvoju pirmajā stāvā un gan jau kāds tieši tāpat garām staigājot domā par manu ģimeni.

Stāstā "es redzu sevi" man patika kā izveidota saruna starp diviem tēliem bez tieša dialoga. Saprotiet, saruna it kā ir, bet tās nemaz nav. Tik interesanti! Abu stāsta varoņu pārdomas izkārtotas pamīšus un tās atšķir tas, ka vienas varones teksts ir slīprakstā. Vispār man šķiet, ka autores radītie tēli dzīvo it kā paralēlajā dimensijā, šķietami tik pazīstamā, bet vienlaikus arī citā pasaulē. Tie dzīvo šķietami ārpus Neiburgas kontroles - brīžiem groteski un pārspīlēti, bet brīžiem arī tik reāli un patiesi.

"Vējš norimis. Vējš ir ieskrējis meža biežņā, noslēpies kādā bedrē, vecā tranšejā, vējš noslīcis purvā. Vējš dilis un izdilis līdz tievam pavedienam, kas locīdamies ievelkas kārklājā. Bezvējš - starp vecu un jaunu vēju. Debesis nolaižas līdz šķūnīša jumtam, pelēkas. Vairs nelīst. Vēl nelīst. Nedzird jūru. Putni apklusuši, nedūc bites. Sastingušas lapas, zāle izmirkusi.
Sieviete sēž pie loga, nevar pakustēties - gaiss pārāk biezs, pārāk liela pretestība domām.
Sēž melnās drēbēs, acis melni krāsotas, smēķē. Dūmi stingst gaisā. Gaida. Nezina, ko." /vasaras pieraksti. zona 73.lpp./

Par autori: Andra Neiburga (1957 - 2019) latviešu literatūrā debitēja 20.gadsimta 80.gadu vidū, aktīvi publicējās periodikā arī 90. gadu sākumā, bet pēc tam pārtrauca literāro darbību līdz 2004. gadam, kad tika izdots viņas otrais stāstu krājums "Stum, stum". Toreiz  Krājums guva plašu kritikas un lasītāju ievērību un atzīts par vienu no spožākajiem stāstniecības paraugiem 21. gadsimta latviešu literatūrā. 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru