"Vējš ir neatlaidīgs te Jūrmalciemā. Reizēm nikns, līdz zemei liec zāli pļavās, sīksti ieķeras koku galotnēs, nelaiž vaļā, pa skaidiņai plucina vecos šķindeļu jumtus, auro, rēc divbalsīgi, kopā ar jūru.
(Jūru dzird vienmēr, jūras šņākoņa ir šejienes klusum. Pilsētas klusums ir nakts tramvaju zvani un vēlu garāmgājēju soļi uz asfalta, un sētnieka lāpstas gurkstoņa sniegā agros ziemas rītos.)
Reizēm vējš maigs, pieglaudīgs, luncinās kā suns, labinādamies trinas gar kājām, laiza tev muti." /Vasaras pieraksti. Zona 73.lpp./
Tā nu sanācis, ka ar Andras Neiburgas daiļradi sāku iepazīties jau pēc autores nāves. "Stāts par Tilli un Suņu vīru" gan bija lasīts vēl skolas laikā, bet maz ko atceros, tāpēc sanāk, ka ar stāstu krājumu "Stum, stum" sāku savu iepazīšanos ar Andru Neiburgu gluži vai no jauna. "Stum, stum" lasīju ilgi un lēni. Īsti nevaru atrast tam skaidrojumu, jo lasīšana bija raita, ja ielasījos, taču ielasīšanās prasīja ilgāku laiku un tā katru reizi no jauna. Stāstu krājums "Stum, stum" aptver labākos rakstnieces īsprozas paraugus no deviņdesmito gadu pirmās puses, presē publicētos darbus, bet lielākā daļa no piecpadsmit stāstiem ar šo grāmatu klajā nāca pirmo reizi.
