piektdiena, 2019. gada 31. maijs

Gundega Repše triloģija "Smagais metāls"

Pēc Gundegas Repšes jaunākās grāmatas "Skiču burtnīca. Simts" izlasīšanas pievērsos arī rakstnieces agrākas daiļrades iepazīšanai, tuvākajā bibliotēkā pieteicu tur pieejamo un, pati nemanot, ieķēros uzreiz triloģijā "Smagais metāls". Tāds nu man tas putns galvā ieperinājies, kas neļauj izlasīt tikai vienu no komplekta, tāpēc lasīju vien visus pēc kārtas. Lai arī sākotnēji biju domājusi katrai no šīm grāmatām veidot atsevišķu ierakstu, sapratu, ka tās nevar "raut nost" citu no citas un veidoju par visām kopīgu rakstu. Gundegas Repšes triloģijā "Smagais metāls" ietilpst "Alvas kliedziens" (izdota 2002.gadā), "Vara rati" (izdota 2006.gadā) un "Dzelzs apvārdošana" (izdota 2011.gadā). Visas trīs grāmatas izdotas arī vienos vākos 2012.gadā.

Šīs triloģijas galvenā varone daļēji ir autores pašas personības atspoguļojums. Grāmatās iekļauti Gundegas Repšes pašas biogrāfiskie pieturpunkti, uz ko norāda, piemēram, "Alvas kliedzienā" iekļautie tēli, kas ir labi nolasāmi no autores pašas dzīves - tēvocis, tante, mamma. Vienlaikus, piemēram, "Dzelzs apvārdošanā" autore it kā izsmej tos lasītājus, kuri mēģina vienmēr sasaistīt literāro tēlu ar reālu cilvēku, meklē prototipus un iedvesmas, jo tas viss taču ir tikai autores prāta darbs, brīvo domu lidojums.


Pirmais romāns "Alvas kliedziens" ir par 70.gadu Rīgu un Latviju. Par augšanu un izaugšanu, iekārtu
un tās nīšanu, bet arī par cilvēciskām lietām un attiecībām.

" [..]Alma uz mani paskatījās ar tādu nicinājumu, ka man asins pārstāja riņķot. Tad viņas seja kļuva ļauna, viņa sita kulaku sev pie deniņiem un kliedza: "Gars! Gars! Vai tu maz jēdz, ka cilvēkiem ir arī gars?"
"Nē , tikai locekļi," es klusi un savaldīgi atcirtu. Nu jau neesam sarunājušās trīs dienas.
Bet es neņemu ļaunā, zinu, cik jēls un nervozs ir iemīlējies cilvēks. Mizota sirds." /"Alvas kliedziens", 125.lpp./


Rugetta ir neparasts vārds meitene pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu Latvijā un mūsdienu lasītājam neparasts varētu būt veids, kā viņai apkārtējie "palīdz" tikt cauri pusaudžu gadiem. Grāmatas sākumā Rugetta ir 11 gadus vecs bērns, kurš aug ar katru lappusi līdz noslēgumā lasītājs jau gluži vai sarunājas ar 16 gadus sasniegušu jaunieti. Un tik ļoti uzskatāmi caur dienasgrāmatas ierakstiem šī jaunā būtne aug ne tikai kalendāra gados skatoties, bet arī ikdienišķi darbību un emociju izpausmēs, kā arī uzskatu radikālismā un domu sarežģītībā. No bērnišķīgām ikdienas likstu un attiecību vārdu savijām, ne bez pusaudzim raksturīgām personiskām attiecībām un to izraisītām emocijām, izveidojas stingrs viedoklis un vēlmes, par spīti spiedienam un važām aug brīvības alkstošs un pastāvošo nicinošs cilvēks ar skaidru savu prizmātisko skatījumu uz apkārtējo.

Nav bijis viegli būt pusaudzim, kura mamma bijusi izsūtīta uz Sibīriju, salīdzinoši drīz nomirušais tēvs bija vardarbīgs alkoholiķis un visa apkārtējā vide ir pārsātināta ar izlikšanos - dzīvot "pareizi" vai pretoties iekārtai un ciest no sekām. Turklāt arī padomju iekārtā cilvēkam paliek arī tās problēmas un dzīves pārmaiņas, kas nebūt nav saistītas ar pašu iekārtu un varētu notikt arī brīvā valstī. Te, manuprāt, interesants jaunas meitenes skatījums uz mātes jaunajām attiecībām un to, kādas attiecības varētu kļūt ar laiku:

"Man liekas, ka Tedis būs garlaicīgāks par "Cīņu". Pēc darba muzejā tusnīs pie vakariņu šķīvja, blenzīs televizorā, gultā sešpadsmito  reizi lasīs Jēkabu Janševski, aizmigs pie Rablē un pat pie Flobēra, un ar laiku mammuci uzlūkos kā dekoratīvu dīvāna spilventiņu. Kam lāgiem pieglausties. Rāmi, bez kaisles, bez pārsteigumiem, bez ačgārnībām. Bet, patiesību sakot, vislabāk gan spilventiņš noderētu kāju atpūtināšanai pēc sēdoša darba. Sekss ir gara verdzība miesai, mēs to kautrējamies atzīt, tā Tedis gribētu reiz mammucim vaļsirdīgi pavēstīt. Tad, kad abi jau būtu ieņēmuši miega tabletes un divas svaiga kefīra glāzes teicamai vēdera izejai rītausmā, kad miega putni jau vītu ligzdas starp viņu klusajiem ķermeņiem." /"Alvas kliedziens", 127.lpp./

Šajā grāmatā atklājas ne vien bērna pieaugšanas stāsts, bet arī skaudrā septiņdesmito gadu realitāte - centieni novienādot cilvēkus un ielikt viņus kastītēs, apspiest jebkādu pretošanās vēlmi un mēģinājumus atšķirties (pat ar psihiatrijas un medikamentu palīdzību), jauniešu vervēšana sadarbībai ar čeku, visu dzirdošās un zinošās sienas, kas ne vienmēr ir komunālā dzīvokļa kaimiņu nopelns.

Cikla otrā grāmata "Vara rati" pievēršas astoņdesmitajiem gadiem, kad aizritēja rakstnieces pašas jaunība. Ievada daļā ir it kā autores sarakste ar galveno varoni un attaisnošanās, ka Rugetta ir tikai izdomāts vārds, īstais ir Raina. Tālab arī otrā grāmata "Vara rati" ir no Rainas skatu punkta. Un arī  trešais romāns "Dzelzs apvārdošana" lasītāju turpina mulsināt, jo šoreiz galvenā varone ir Raina, bet visi pārējie tēli ir tie paši, kas iepriekšējos divos romānos. Otrajā grāmatā galvenais tēls ir paaudzies, izaudzis pāri agrīno pusaudžu gadu vētrainajām mīlestības emocijām, kļuvis saprotošāks par apkārt notiekošo, taču nezaudē spurainību un vēlmi iet pret straumi.

Trešā daļa no pieauguša cilvēka skatu punkta ielūkojas dažādos Rainas dzīves posmos un izveidota neparastā formā - daļēji tā ir vārdnīca, pie katra burta viens vai daži vārdi, kas ar šo burtu sākas un paskaidro galvenā tēla dzīvi un daļēji arī personību un domu gājienu.

"Cilvēks sadomā visādas līdzības, jēgas un simbolus. Par ko ne? Spēks radās no kopā būšanas apziņas. Kad vienalga, kas nāks. Tā runā mīla, ne karš, Rozīt." /"Vara rati", 22. - 23.lpp./

Interesanti ka Repšes tēli mēdz nebūt piesieti vienai grāmatai, piemēram, romānā "Ugunszīme" bija Monta, mākslinieka ziņotāja meita, kura gribēja kļūt par vetārsti. Savukārt romānā "Vara rati" Monta ir veterinārārsts, jo par cilvēku ārsti jau neļautu tēva baptista dēļ. Arī izstādes māksliniekiem Repšes romānos klapē ciet jau pēc pāris dienām neatļautā satura un noskaņojuma dēļ un vai katra otrā māte bijusi represētā.

Par triloģiju kopumā jāsaka - jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Ja "Alvas kliedziens" šķita aizraujoša un
ātri paņemoša grāmata, tad pārējām divām kaut kā izkūlos cauri, autores domās un vārdos klupdama, krizdama, ņiģu ņegu savīti teikumi brīžiem nesasaucoties ne ar ko citu kā vien autores pašas galvā notiekošo kosmosu. Ja visu laiku grāmatu stāstījums izklāstīts pirmajā personā no galvenās varones mutes (dienasgrāmatām), tad "Dzelzs apvārdošanas" beigās pēkšņi uzrodas autore, kas nav pati galvenā varone un kura dodas intervēt Rainas/Rozes/Rugettas laikabiedrus, jo raksta grāmatu par Rainu. Man tas šķiet tāds nevajadzīgs gogelmogelis.

Otro un trešo daļu izlasīju vairāk inerces, nekā intereses vadīta. Zinot, ka viens tēls turpināts trīs grāmatās, nevarēju vienkārši nolikt malā. Diemžēl radās iespaids, ka pirmā grāmata "Alvas kliedziens" bija spēcīga, labs sākums, bet abas pārējās kā metiens ar gumijnieku pakaļ jau aizskrējušam kaķim. Kaut kā nepavilkos, neievilkos un nesajutu šīs grāmatas kā savas.

Nevaru gan noliegt, ka šī triloģija zināmā mērā ir pēdējo trīs padomju desmitgažu Latvijā labs atspoguļojums, parādot arī daža laba cilvēka domu plūdumu tajā laikā. Vienlaikus jāpiemin, ka noteikti ir arī vieglāk uztverami padomju reāliju uztveres līdzekļi, piemēram, tajā pašā "Mēs, Latvija XX gadsimts" sērijā Laimas Kotas "Istaba" vai Andras Manfeldes "Virsnieku sievas".

Ar "Smagais metāls" triloģijas otro un trešo daļu es tieku iemesta pelēkajā zonā, kurā es nevaru pateikt, ka man patīk Gundegas Repšes stils un es varētu lasīt jebko no viņas rakstītā. Jo izrādās, ka šis tas man patīk, bet ir grāmatas, kas kaitina un izlasītas pienākuma vai inerces pēc. Man līdzīgi ir arī ar Andras Manfeldes rakstīto. Bet tāda tendences un tādas "attiecības" ar autoriem man nepatīk. Man patīk skaidrība - patīk vai nepatīk, aizrauj vai atstumj. Es jūtos diskomfortā pati ar sevi, kad man ir šādas nenoteiktas attiecības ar autoru darbiem un stilu.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana