Eve Hietamies "Tētis uz pilnu slodzi"

Viens milzīgi trekns pluss sadarbībai ar izdevniecībām ir iespēja dažu labu grāmatu izlasīt pat vēl pirms tās iznākšanas. Tā man šoreiz ir ar somu rakstnieces Eve Hietamies grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" (somu valodā Yösyöttö jeb Anti un Pāvo Pasaneni #1). Šobrīd rit pēdējie darbi un grāmatu taustāmā formātā visi var sagaidīt jūnija otrajā pusē.
Es savu grāmatu saņēmu e-pastā bez vāka attēla, ieliku elektroniskajā lasītājā un nemaz nepētot to lapu, kur parasti norādīts autors, tulkotājs, autortiesību informācija utt., pārlecu uz virsraksta lapu un sāku lasīt. Es pat nezināju, vai lasu vīrieša vai sievietes sarakstītu grāmatu (tā it kā tam būtu liela nozīme, ne?) un autoru pēcāk apskatīju tikai, gatavojoties rakstīt šo atsauksmi.

Kopumā pēc piecarpus stundām lasīšanas un tajā iekļauto prieka, bēdu, mazliet asaru un viszinīgu smīnu esmu absolūtā sajūsmā par šo grāmatu, izpētījusi visu angļu valodā pieejamo informāciju par autori un šādas tādas druskas tulkojusi google tulkotājā arī no somu valodas (kontekstu sapratu un tas ir galvenais), plus vēl sapratusi, ka šī grāmata ir tikai sākums Anti un Pāvo Pasanenu it kā gluži parastajai, bet vienlaikus arī neparastajai un emocionāli piesātinātajai dzīvei (Goodreads man stāsta, ka Eve Hietamies turpinājusi tēva un dēla stāstu vēl divās grāmatās). Vai es jau rakstīju, ka esmu zemajā startā, lai rīkotu piketu pie izdevniecības un pieprasītu obligāti tulkot arī abus šī stāsta turpinājumus? Izrādās, ka pēc piketa nebūs vajadzības, jo turpinājumi latviešu valodā būs!

Somu rakstnieces Eve Hietamies un Leldes Rozītes latviešu valodā tulkotās grāmatas "Tētis uz pilnu

slodzi" galvenais tēls Anti ir žurnālists un visnotaļ parasts vīrietis - ar sievu kopā bijuši 10 gadus, trīs no tiem precēti, Pijas grūtniecības laikā Anti uz sievas žēlabām reaģēja caur humora prizmu, stereotipiski un kopumā pret sievieti grūtnieci visnotaļ neiejūtīgi. Iznākusi no sieviešu klīnikas, Pija pateikusi "Sorī, es to nevaru" iekāpa taksometrā un aizbrauca. Anti ar bērnu palika. Tā nu sākās tipiskā vīrieša ceļš uz jaunu darbu jeb "Tētis uz pilnu slodzi". Nakts barošanas, dienas barošanas, vizītes pie konsultāciju centra Ullas, pamperi, iepirkumi, saimnieciskās rūpes, tīklošanās grupas cilvēkiem "tādā pašā situācijā" (cik smalka ironija par vīrieti, jo neviens cits no grāmatas varoņiem nav tādā pašā situācijā), zobi, vējbaku ballītes un kas tik vēl ne. 

"Kā jāēd zilonis? Pa gabaliņam" /78.lpp./

Joks varbūt patiešām nav diez ko smieklīgs, bet ļoti aprakstošs gan. Arī bērnu un bērna kopšanu taču jāiepazīst "pa gabaliņam". Parasti mammas šim procesam pievēršas vairāk tieši bērniņa gaidīšanas laikā un mazpamazām sasmeļ pamata gudrību komplektu vēl pirms bērna pasaulē nākšanas. Tēvi tam visbiežāk pieslēdzas fragmentāri. Tieši tā bija arī Anti - viņš īsti neiedziļinājās detaļās par gaidāmo, paļaujoties, ka visas galvenās gudrības būs bērna mātei un ar pārējo gan jau kaut kā tiks galā visi kopā tajā brīdī, kad kāda problēma būs aktuāla. Un izrādās, ka nav nemaz pašam (-ai) jāpiedzemdē bērns, lai spētu piedzīvot to mežonīgo emociju karuseli, ko piedzīvo zīdaiņa mamma, apmēram sapratusi "ap ko lietas grozīsies" turpmākos vismaz pāris gadus. Jebkurš pieaugušais, kurš paliek ar bērnu viens pret viens uz ilgu laiku var izsmelt savas enerģijas un veselā saprāta rezerves. Tam nav nekāda sakara ar bērna audzinātāja/pieskatītāja dzimumu un ģenētiku.

"Es biju noguris, vientuļš, notrulinājies. Gribēju atgriezties darbā un runāt ar citiem cilvēkiem, nevis komunicēt ar nosiekalotiem un atvemjošiem punduriem. Gribēju sēdēt bārā, dzert alu, ilgi gulēt nedēļ as nogalēs, pa dienu vārtīties gultā un skatīties “Gredzenu pavēlnieka” triloģ iju. Es gribēju seksu svētdienas rītā, viens sēdēt saunā. Gribēju būt viens. Gribēju būt kopā ar Pāvo. /17.lpp./

Šīs grāmatas tulkošanas un izdošanas tiesības šobrīd pārdotas Latvijai un Vācijai, cik saprotu, angļu valodā romāns nav lasāms tāpēc ļoti, ļoti ceru, ka "Tētis uz pilnu slodzi" gūs lielus panākumus Latvijā un Latvijas Mediji tulkos un izdos arī otro un trešo grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem. Otrajā grāmatā "Tarhapäivä"  (nav ne jausmas, kā šo tulkot, bet google tulkotājs no somu valodas piedāvā "Nieru diena", savukārt angļu valodā nosaukums ir "Daycare drama") bērns aug un Anti jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem bērnkopībā, turklāt Pasanenu ģimene kļūst lielāka (tas gan nenozīmē, ka ikdiena kļūst vieglāka, bet citādāka gan). Trešajai grāmatai "Hammaskeiju" nosaukumu google man tulko kā "Zobu feja" (angļu valodā "School shock"), kurā, cik saprotu, Pāvo uzsāk skolas gaitas.

Grāmata "Tētis uz pilnu slodzi", protams, vispirms ir par ģimenes modeli, kas statistiski nav visai parasts pat mūsdienās - māte pamet jaundzimušo un bērnu audzina tēvs viens pats. Galvenais tēls ir vīrietis, kurš stereotipiski nav visai zinošs bērnkopības jautājumos un spiests mācīties visu nepatveramā tempā un uzreiz arī praksē (lai gan pats jau it kā vainīgs, ka nesāka žurnālus un grāmatas par bērniem lasīt jau sievas gaidību laikā). Un te ir tāds prāta apsvērumu kontrasts - lasot, nedomāju par to, vai grāmatu sarakstījusi sieviete vai vīrietis, spēju tikai nodomāt un atķeksēt visus "jā, tieši tā arī ir, jā un vēlreiz jā", jo aprakstītā maza bērna aprūpe (turklāt sava pirmā un vienīgā bērna) un tam līdzi nākošās gan praktiskās, gan emocionālās lietas ir tik ļoti precīzi aprakstītas. Apskatot, ka autore ir sieviete, sapratu arī, kāpēc tik reālistiski viss aprakstīts un tagad nespēju nedomāt, vai tieši tikpat reālistiski viss būtu, ja grāmatas autors būtu vīrietis? 

Bet pakārtotā šīs grāmatas doma ir par sievieti, par to, ko sieviete piedzīvo, laižot pasaulē bērnu. Tās ir ne tikai glancētās bildes soctīkliem un zīdaiņa pūriņa gādāšana, prieks un laime par jauno statusu un cilvēciņu. Tā ir arī depresija vai vismaz tā dēvētais Baby blues, emocijas, karuselis, ikdiena, rutīna un dienas, kad visi darbi apdarīti jau dienas pirmajā pusē un laiks līdz bērna gulētiešanai velkas tik mokoši lēni. Tās ir tik dažādas sievietes, kuras konkrētajā dzīves posmā šķietami ir tikai pārgurušas un garlaicīgas mammas uz soliņa parkā, bet viņas taču aizvien ir arī risku analītiķes, ārstes, kikboksa treneres un kas tik vēl ne - tikai tas viss noslēpts aizspriedumos un virspusējā skatījumā uz viņām. Tas ir stāsts arī par to, cik svarīga ir atbalstoša kopiena, cilvēki, ar kuriem esi tādā pašā situācijā. Un cik kolorīti autore aprakstījusi Anti parkā satiktās mammas! Bauda lasīt!

"Ja rotaļu laukumā kāds runā par galvassāpēm, Tuppevares Nele izvelk no somas sešsimtīgo ibumetīnu, bet Zīle-Brūklene rikšo pie kārklu krūma un nogriež tur kādu zariņu, skaidrojot, ka tos vajagot košļāt, jo tie saturot to pašu vielu, ko aspirīns." /326. - 327.lpp./

Lai arī nedaudzajos angļu valodā pieejamos resursos rakstīts, ka autore savos darbos ieliek daudz melnā humora, nevaru piekrist. Vismaz par šo darbu. Tajā, manuprāt, ir pilnīgi normāls, nekāds ne melnais, humors, tāds, kā mammām (bērnu ikdienas pieskatītājiem) galvā mēdz būt. Un tieši tāpat kā šīs grāmatas galvenais varonis, arī "īstās dzīves" vecāki dažreiz tikai kaut ko nodomā un risina indīgus dialogus savā prātā, dažreiz pasaka kādam citam cilvēkam līdzīgā situācijā/dzīves posmā, apspriež, pašausminās, varbūt pasmejas, bet varbūt tikai kopā grūtsirdīgi nopūšas. 

Un es nebūšu es savā aizrautībā, ja nebūšu izpētījusi, ka "Tētis uz pilnu slodzi" ir skatāms arī filmas formātā. Filma "Yösyöttö" (angļu valodā "Man and a baby") iznāca 2017.gadā un 2019.gada 15.novembrī Somijā pirmizrāde būs otrās grāmatas ekranizācijai "Tarhapäivä".

Grāmatā aprakstītās patiešām ir gluži reālas sadzīves grūtības, pielāgojoties jaunajai kārtībai ar mazu bērnu, iepazīstot jauno dzīvi un pasauli, kas paveras līdz ar bērna ienākšanu tajā. Un ne bez humora protams, jo bez humora varētu galīgi "saiet sviestā". Un, ja arī humors nepalīdz, tad jāmeklē palīdzība no malas, pie tuviem cilvēkiem, interešu grupās vai pie speciālista. Tāda vienkārši ir dzīve. Un, ja man prasītu aprakstīt, kāda ir dzīve ar mazu bērnu, papildus visai pamācošajai literatūrai, ko reiz esmu aprakstījusi, es noteikti ieteiktu izlasīt arī šo "Tētis uz pilnu slodzi". Visi mani "jā!" šai grāmatai, jo tā ir ne tikai izklaidējoša, bet skar arī sociāli svarīgus tematus neatkarīgi no norises valsts.