pirmdiena, 2019. gada 20. maijs

Narinē Abgarjana "No debesīm nokrita trīs āboli"

"Piektdien pēc pusdienlaika, kad saule jau bija pārvēlusies pār debesjuma augstāko punktu un cēli slīdēja uz rietumu pamali, Sevojancu Anatolija apgūlās gultā gaidīt nāvi." /7.lpp./


Viena no grāmatām, ko saņēmu kā dāvanu par centīgu Laligaba 2019 grāmatu lasīšanu, bija armēņu rakstnieces Narinē Abgarjanas "No debesīm nokrita trīs āboli". Jau biju pamanījusi, ka apraksti par šo grāmatu man ik pa laikam parādās kaut kur sociālo tīklu burbuļos, pēc kā secināju, ka grāmata ir daudz lasīta. Taču pati nezinu, kāpēc nebiju līdz tai nonākusi. Acīmredzot, tagad bija īstais laiks man ķerties klāt kā kalnu strautam bezgalīgi urdzošam stāstam. 

Manišakara kalna virsotnē Maranas ciemā dzīvo 58 gadus vecā Anatolija Sevojanca, viņa ir jaunākā no ciema nedaudzajiem iedzīvotājiem. Jaunieši devušies dzīvi veidot ielejā vai citur, bet augšā kalnā laiks rit savu ritējumu, no rītiem gans no visām sētām sapulcina lopiņus un vakarā tie atkal izklīst katrs savā kūtiņā, ārsts pieejams ielejā, bet cieminieki ar ārstu apmeklējumiem nemaz neaizraujas, jo ārstējas ar dažādām zālītēm un uzlievēm. Pār ciemu brāzušās pavasara ūdeņu lavīnas un badīgu siseņu bari, karš un nežēlīgais laiks, bet dzīve Maranā turpinās. Autore ir spējusi radīt (un tulkotāja Ilze Paegle-Mkrtčajana pārnest) tik rimtu noskaņu un līgani plūstošu sižetu, ka pat skumjais vairs nešķiet skumjš, bet gan tikai dabiskas lietu kārtības attēlojums, viss notiek kam jānotiek, jo tā jau ir nolemts.

Romāna nosaukums ir atsauce uz tipisku armēņu pasaku noslēguma formulu: "no debesīm nokrita trīs āboli: pirmais tam, kas redzēja, otrais tam, kas stāstīja un trešais tam, kas klausījās". Un arī stāstījums sadalīts trīs daļās. Pirmā daļa ir Anatolijas dzīves gājums un skatījums, kā arī tieši ar viņas dzimtu saistītais stāsts, bet otrajā un trešajā daļā lasītājs iepazīstas arī ar pārējiem pārdesmit ciema vecīšiem. 

Stāstījuma galveno "mūsdienu" norišu laiks nav konkrēti iezīmēts ne ar vienu gada skaitli, to var mēģināt aptuveni nojaust, ja zina kaut ko no Armēnijas vēstures. Bet es slinki nemaz nepūlējos mēģināt sazīmēt norišu laiku, jo kalnos jau laiks rit pavisam citādāk. Vai ne?

Un nudien "No debesīm nokrita trīs āboli" ir pasaka, bet tas ir arī skaidrs un skaudrs skatījums uz to, kā mūsdienās mainās dzīve lauku reģionos - ne tikai kaut kur nomaļā Armēnijas ciemā Maranā, bet arī citās valstīs. Un arī Latvijā tā notiek - kādreiz plašajās latgaļu sādžās dzīvo vairs tik vienā saimniecībā labi, ja viena ģimene, biežāk tie ir pāris cilvēki. Autoveikals ir nedēļas notikums, pasts (ja tāds ir) - sabiedriskais centrs. Šajā grāmatā ir kaut kas no maģiskā reālisma tēva Gabriela Garsijas Markesa noskaņām, kaut kas no pasaules tautu pasakām (konkrētāk, no armēņu pasakām) un nedaudz no teiksmainas fabulas bez didaktiskās pamācīšanas.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana