piektdiena, 2019. gada 24. maijs

Gundega Repše "Ugunszīme"

Uz Gundegas Repšes viļņa uzkāpusi ķēros pie rakstnieces pirmā romāna "Ugunszīme". Romāns sarakstīts 1987.gadā, pirmo reizi publicēts četros turpinājumos žurnālā "Avots" 1988.gadā, bet grāmatas formāts dienasgaismu ieraudzīja 1990.gadā. Ļoti drosmīgs sižets un stāsts 1987.gadam, kad Latvijas brīvības vēsmas gaisā jau virmo, bet tā patiesā nākotne vēl ir nākotnes dūmakā tīta. Galvenā darbība noris Latvijā pagājušā gadsimta vidū, Rīgas radošas inteliģences lokā.  Darba dokumentālais pamats saistīts ar latviešu inteliģenci pēckara gados jeb konkrētāk tā sauktās „franču grupas” dalībnieku traģiskajā liktenī. Un saliekot romānā lasīto kopā ar Gundegas Repšes dzīves pieturpunktiem, atklājas daudzas sakritības, veidojas sajūta, ka daudz "no sevis" norakstīts.

Galvenā stāstītāja, Ērika, dzimusi 1956.gadā, bet aicina lasītāju nebrīnīties par spēju zināt un aprakstīt to, kas noticis vēl pirms viņas dzimšanas. Intelektuāļu vidū pazīstamās tulkotājas un franču valodas skolotājas Dagmāras mājās 1949. gadā notiek šauram interesentu lokam pieejamas kultūras pēcpusdienas. Kādu no šādām ceturtdienām apmeklē jaunais mākslinieks Kārlis Dobe, kuru līdzi atvedis cits mākslinieks, draugs, Olafs Šubins. Aprakstījusi vecāku iepazīšanās stāstu, savu pasaulē nākšanu un galvenokārt vecāku dzīves ritējumu, Ērika noslēgumā lasa pašas pirms 13 gadiem uzrakstīto. Čūska iekožas pati savā astē.

Aprakstītajam laikam atbilstoši veidoti tēli un to likteņi - Dagmāra notiesāta par "dzimtenes nodevību", Kārlis pārkāpj saviem ideāliem un sapņiem, saliecas sistēmas spiedienā, kusli cīnītāji un lieli nodevēji. Lai arī šajā romānā ieliktajiem tēliem var sameklēt daudzus reālus prototipus, to var arī nedarīt, vēstījums saglabā savu skaidrību. Viens no elementiem, kas man šķita interesants, ir zināmā mērā čekas aģentu attaisnošana, parādot, kādiem vilinājumiem panākta viņu (dažu) sadarbošanās. Tomēr nekādā veidā netiek attaisnotas šo savervēto cilvēku veiktās darbības, nodevības pret līdzcilvēkiem un ar nelietībām iegūtie labumi. Šajā stāstā ir gan mīlestība, naids, izjukušas (vai nemaz neizveidojušās ģimenes), gan padomju savienības soda mašinērijas zvērības, sagrauzts cilvēka gars un putekļos sabirzušas cerības. Cilvēks savas dzīves laikā transformējas, pat vairākkārt, un šajā romānā atklātas cilvēka pārmaiņas, salauztā gara haotiskums, skarbas sistēmas ietvaros.

"Agrāk vientulība viņu smacēja, atņēma darbaspējas un it kā sodīja par paša neapjēgtu vainu, bet tagad tā bija vienīgā izeja, lai dzīvotu bez lieciniekiem. Pārāk karsts bija pazemojums, ka katrs ienācējs var pavandīties pa tavu dvēseli kā pa rakstāmgalda atvilktni. Un secināt: cik daudz saspraudīšu, cik pindzelīšu, cik vēstuļu un dzēšgumiju un cik - galu galā - riebīgs haoss tur valda." /Kārļa pārdomas 97.lpp./

Es lasīju 2014.gadā atkārtoti izdoto grāmatu, kurai priekšvārdā Ievas Dubiņas pārspriedums "Gundegas romānu atmiņa" analītiski ievirza rakstnieces daiļradē, iekļaujot gan daiļrades agrīno darbu "Ugunszīme", gan "Ēnu apokrifs", "Sarkans", "Bāreņu nams" un "Smagais metāls" triloģiju. Šāds ievads ir papildus pievienotā vērtība romānam, kas gados jaunākam lasītājam, iespējams, varētu palīdzēt saprast gan rakstnieces darbu un stila kopējās iezīmes, gan konkrēti laikmetu, ko paši nav piedzīvojuši. Vienlaikus šis ievads nepacietīgam lasītājam, kurš grib ātrāk iepazīties ar tēliem un sagaidīt darbību, varētu šķist sauss un garlaicīgs. Bet par pašu romānu jāsaka, ka tas uzrakstīts un pirmo reizi izdots īstajā laikā, kad atmiņas un pieredzes vēl ir svaigas. Savukārt mūsdienās romāns aktualitāti nezaudē tieši tamdēļ, ka tas kā starpdisciplinārs materiāls ļauj jauniešiem ne tikai mācīties literatūru, izteiksmes veidus un tēlu analīzi, bet arī ielūkoties pašu nepiedzīvotā laikmeta garā. Savukārt romāna teksts sākumā var šķist garlaicīgs un pliekans, taču tas drīz vien ieskrienas un lasītājs jau aizgūtnēm šķir lapas un dzīvo līdzi romāna tēlu transformācijām, gaidot, kad nelieši tiks sodīti - ja ne cietušo cilvēku, tad vismaz providences dusmu mutuļos ietīti. Šī grāmata, manuprāt, pelnīti ir laikmeta zīme un arī literārais paraugs.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana