Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Eleonora Troja "Savu komētu nedzird"

Gada iesākums un bloga pirmais ieraksts ar vēl vienu vieglu un izklaidējošu lasāmvielu - Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird". Tā bija viena no vairākām grāmatām, kuru biju iecerējusi izlasīt atvaļinājuma laikā, bet dažādu iemeslu dēļ nepaspēju. Trīs mūsdienīgas sievietes risina savas dzīves drāmas mūsdienu Rīgā, apmeklējot pazīstamas sabiedriskas vietas un dzīvojot populāros daudzdzīvokļu projektos, vienlaikus kaut kā čubinot savu draudzību. Draudzība gan šajā grāmatā ir visnotaļ dīvaina, ja salīdzina ar citas nesen lasītas grāmatas "Driftā tikai lēdijas" varonēm.

Šo trīs sieviešu dzīvē visas ķibeles vairāk vai mazāk riņķo ap vīriešiem un mazliet arī ap darbu. Pārējais ir tikai pakārtots fons. Vienas laimes receptes nav, bet ir skaidrs, ka dažreiz klabeklis ir jāpievalda, bet dažreiz tam jāļauj vaļa, lai tā dzīve vienreiz aiziet kaut kādās sliedēs.

Paula Hokinsa "Meitene vilcienā"

Ikdienas rutīna, brauciens ar rīta vilcienu plkst. 8.04, fantazēšana par dzelzceļa malā dzīvojošajiem cilvēkiem, var pēkšņi pārvērsties šausminošā ceļojumā ar nezināmām beigām. Ja psiholoģiskā trillera žanra grāmatu obligāts nosacījums ir padarīt par vainīgo vismazāk aizdomās turēto, tad Paulas Hokinsas "Meitene vilcienā" tas ievērots par visiem 100%. Ja sākumā lasītājs sastopas ar šķietami parastu sievieti, vienu no tūkstošiem, kura ikdienas dara vienu un to pašu, atkal un atkal, tad pamazām atklājas viņas pieredzētais un Reičela kļūst par tēlu, kurai vienlaikus ir gan grūti nejust līdzi, gan kuru viegli sākt apšaubīt un nicināt.

Reičela ir alkoholiķe, šķīrusies no vīra, dzīvo pie paziņas, katru rītu un vakaru brauc ar vienu un to pašu vilcienu un garāmbraucot fantazē par sliežu malā redzamajiem cilvēkiem. Viņa īpaši vēro pāri, kas dzīvo pāris mājas tālāk no pašas kādreizējās ģimenes ligzdiņas. Reičela devusi viņiem vārdus pati, jo īstos nezina - Džeisons un Džesa - izdomājusi arī dzīves stāstus.  Kādu vakaru Reičela ir piedzērusies tik ļoti, ka neatceras, ko izdarījusi apkaimē, kur kādreiz dzīvojusi pati un turpina dzīvot viņas šķirtais vīrs ar jauno sievu un mazuli. Bet dzērumā izdarītā neatcerēšanās Reičelai nav nekas jauns. Līdz ar Reičelu arī lasītājs izstrādā aizvien jaunas versijas par notikušo un savā prātā meklē pavedienus, norādes uz vainīgo.