"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/
Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.
Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

