Vizmas Belševicas Arhīva burtnīcas

Vizma Belševica (1931 - 2005) man pazīstama no skolas laika, kad obligātajā literatūrā bija jālasa "Bille". Mums gan lika lasīt tikai pirmo daļu, bet mamma bija nopirkusi visas trīs un es tās izlasīju ar aizrautību vienā elpas vilcienā. Arī vēlākajos gados ik pa laikam esmu triloģiju pārlasījusi. Tuvojoties filmas "Bille" pirmizrādei, nolēmu paplašināt savu redzējumu par Belševicas daiļradi. Pirmā Vizmas Belševicas arhīva burtnīca "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" izdota 2016.gadā, tūdaļ nonāca manā krājumā, taču lasīšanu vēl gaidīja. Šogad grāmatu izstādē pamanīju, ka bez lielas publicitātes izdota arī otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi" un arī to tūdaļ iegādājos. Par abām grāmatām atsauksmi nolēmu rakstīt kopā, jo tajās ir gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes, atraut tās vienu no otras atsauksmē šķita pretdabiski.

Abas nelielās, 188 un 165 lappuses biezās grāmatiņas, pieveicamas pāris stundu laikā. Tajā apkopoti stāsti, kas dienasgaismu līdz šim nebija redzējuši. Autore pati bija vēlējusi, ka drukājama materiāla viņas arhīvos vairs nav, bet mantinieki pēc Belševicas nāves nogaidīja 11 gadus un lēma dot lasītājiem vēl nedaudz. Pirmās burtnīcas priekšvārdā sastādītājs un redaktors, Vizmas Belševicas dēls Jānis Elsbergs solīja, ka interesanta un publicējama dienasgrāmatās un uz tulkojumu lapu otrajām pusēm sarakstītā materiāla pietiekot vismaz 4 vai 5 šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā priekšvārdā lasītājs uzzina, ka vairāk nebūs. Jāiztiek vien ar šīm divām arhīva burtnīcām un jau iepriekš izdotajiem Belševicas darbiem. Redaktora priekšvārds abās grāmatās arī lieliski ieskicē noskaņu, kādā lasāmie stāsti tapuši un palīdz saskatīt kaut kādas saistības un līdzsakarības.

Pirmajā burtnīcā apkopoti nosacīti pabeigtie darbi, sarakstīti 50. un 60. gados. Savukārt otrajā

burtnīcā ir vairāki darbi, kur vienai skicei ir vairāki risinājumi, darbi galvenokārt rakstīti 1960. - 80. gados. Ja stāstus lasa un uztver kā atsevišķas vienības, tad tie tādi arī šķiet. Taču arī, ja par šiem stāstiem domā kā par daļu no liela kopuma, kā par atsevišķu nodaļu biezā grāmatā, iespējams saskatīt turpinājumu. Stilistiski visi šie stāsti ir līdzīgi un katrs kaut kādā mērā parāda gadu desmita, laikmeta dzīves realitāti, cilvēkus un ikdienu. Stāsts par Billi nav autobiogrāfija tiešā nozīmē, taču iezīmes saskatāmas. Līdzīgi arī šajās divās arhīva burtnīcās apkopotajos īsajos stāstos - autobiogrāfiskas iezīmes saskatāmas. Otrajā burtnīcā vien prozas cikls "Ceļā uz Ansu Lerhu Puškaiti" ir kā no citas operas iznācis. Tas atšķiras no citiem arhīva burtnīcās ieliktajiem darbiem ar savu ritējumu, atšķiras ar valodu un noskaņu, arī ar spēcīgo nacionālo ieskaņu, kas laikmetam neraksturīga un neizbrīna tās nepublicēšana rakstīšanas laikā. Lasītājam ļoti interesanti stāstos "Mēs ar Silvu" un "Mēs ar Olgu", kā arī abos "Kā pieneņu gredzeni" variantos, redzēt kā no vienas skices var tapt pilnīgi dažādi stāsti.

Vizuālais noformējums, manuprāt, ļoti atbilstošs pašu grāmatu garam - pirms stāsta ievietotas arī fotogrāfijas ar pašas autores veidoto rokrakstu vai mašīnrakstu attiecīgajam darbam, tā parādot kā izskatās literatūra tās pirmsākumos. Grāmatās izvietotas arī dažas fotogrāfijas ar autori. Abas grāmatas ir pilnīgi neatkarīgas viena no otras un lasāmas atsevišķi, bet, manuprāt, nav iespējams izlasīt vienu un nelasīt arī otru.

Man ļoti patika gan katra šo abu arhīva burtnīcu nodaļa atsevišķi, gan visas kopā ņemtas. Es labprāt lasītu vēl kaut ko no iepriekš nepublicētajiem darbiem. Belševicas valoda, lai arī vairs nešķiet mūsdienīga, tomēr arī mūsdienu lasītājam (vismaz man) ir dzīvīga un neliek acīm aizķerties aiz liekiem slāņiem. Tēli veidoti kā māla pikas uz virpas un gan jau, ka piekasīgākai acij vēl būtu, ko slīpēt, bet man šie cilvēki šķita gana dzīvi un pabeigti. Es šīs abas burtnīcas vērtēju ar piecām zvaigznēm.