Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

Pasaulē ir notikušas ievērojamas dabas un politiskās pārmaiņas, naftas kari, ledāji ir izkusuši, lielas teritorijas applūdušas, taču dzeramā ūdens kļūst aizvien mazāk, cilvēkiem jālieto īpašās stacijās attīrīts jūras ūdens. Pat neskatoties uz attīrīšanu, ūdens ož un izskatās slikti, ūdens sadali sagrābusi militāra diktatūra. Visā šajā juceklī aizvien dzīvo senas, pārmantojamas profesijas pārstāvji - tējas meistari. Galvenā varone Noria ir senas tējas meistaru dzimtas atvase un viņai jākļūst par pilntiesīgu tējas meistari, mantojumā saņemot arī senču rūpīgi glabātu noslēpumu.

Tulkotājas Maimas Grīnbergas darbs ir nemainīgi labs un acij tīkams. Taču īpašas ievērības cienīgs ir mākslinieka Tomasa Folka padarītais - vāka reljefā struktūra tā vien liek ik pa laikam aizvērt grāmatu un pataustīt to, tā padarot grāmatā aprakstīto anti utopisko pasauli gluži reālu un šķietami sasniedzamu. Šī ir grāmata, ko nedrīkst lasīt elektroniskā formātā, tā ir jātur rokās uz papīra drukāta!

Man noteikti patika Emmi Iterantas veikums, es sajutu mirušā meža stindzinošo dvesmu un plastmasas atkritumu kalna žļurkstošo smirdoņu, es biju tur tumsā pie lielā noslēpuma un rāmi mierā baudīju tējas ceremoniju. Tik daudzas reizes es grāmatas lasīšanas procesā cēlos no dīvāna un pagatavoju sev tēju, ka manās dzīslās rit 70% šīs karstās dziras. Turklāt esošo globālo pārmaiņu, sasilšanas ēnā šis darbs noteikti liek aizdomāties par savu plastmasas patēriņu un ikdienas paradumu ietekmi uz ilgtspējīgu pastāvēšanu. Tik bieži grāmatas varoņi brīnās par to, ka seno laiku cilvēki izmetuši vēl gluži lietojamas seno laiku ierīces, ka arī lasītājs aizdomājas: "vai tiešām man tieši tagad un obligāti vajag, piemēram, pavisam jaunu jaunākās paaudzes viedtelefonu, ja mans esošais vēl gluži labi strādā un izskatās?"

Neiekrītot galējībās (jo, kas par daudz, tas par skādi), es cenšos savā ikdienā samazināt plastmasas patēriņu un līdz ar to arī izmešanu, pēc iespējas lietoju atkārtoti visu, ko varu, arī meklējot jaunus pielietojumus vecajām lietām. Nē, man #maisiņšnevajag ! Lai arī grāmatā aprakstītā pasaule ir tikai variācija par tematu "kas notiks, ja cilvēki turpinās pret dabas resursiem izturēties bezatbildīgi, dzīvojot tikai šodienai", tā tikai stiprina manu apņemšanos domāt līdzi. Mans vērtējums šai grāmatai ir piecas zvaigznes.