piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"



Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.

Nedaudz šaubījos par to, vai man būs interesantas bijušās politiķes pārdomas un vai tik tā nav sagatavošanās jau pavisam tuvajām pašvaldību vēlēšanām. Galu galā metu šaubas pie malas un grāmatiņas pavisam nelielais apjoms, proti, 128 lappuses, noteikti neradītu manā apziņā velti izmesta laika sajūtu, ja izrādītos, ka lasu topošā kandidāta priekšvēlēšanu bukletu. Un patiesībā nemaz šāda sajūta neradās. Atvieglota nopūta. Tā nudien ir gandrīz dienasgrāmata, jo lasītājs saņem īsus aprakstus, kas izvietoti hronoloģiskā secībā, bet bieži vien ļoti tālu atrauti viens no otra. Daļa no tekstiem saistīta ar politiskā darba atmiņām, bet to ir salīdzinoši maz. Lielākā daļa tomēr ir Lindas Mūrnieces pārdomas par sabiedrību, ģimeni, attiecībām un mēģinājumi tikt galā ar astēm, kas velkas līdzi no lielām dzīves pārmaiņām.

Grāmatu caurvij zināma melanholija un arī skumjas, bet daudz tajā arī aicinājumu uz priecāšanos un labā vairošanu. Manuprāt, lielākā šī darba vērtība ir aicinājums paskatīties uz savu rīcību, uz savām domām, darīt savas valsts labā, nevis tikai prasīt no tās, pretī neko nedodot, mīlēt sevi, savu valsti, savu ģimeni un darbu. Mūsu ikdienā, dzīvē un sociālajos tīklos jau tāpat ir daudz ļaunā, naida un niknuma. Tiesa dziļu literāru vērtību, lai liktu to plauktā pie literatūras klasiķiem, es šai grāmatai nesaskatu. Un patiesībā laikam jau arī nevajag. Kas interesanti, drukātā formātā izdevniecībā Zvaigzne ABC man grāmatiņu vairs nevarēja piedāvāt, jo noliktavā beigusies. Taču man laipni piešķīra elektronisko versiju. Tad jau jāsecina, ka pieprasījums pēc šī darba ir bijis gana liels.

Dzīvosim ar smaidu, nevis piktumā sarauktu pieri!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Grāmatas meklē jaunus lasītājus

Grāmatas meklē jaunas mājas! Esmu veikusi milzu revīziju savos grāmatu plauktos, kur bēdīgas bija daudzas, jo daudzas grāmatas. Lielākā daļa...