Īsā laika posmā esmu izlasījusi divas līdzīga žanra grāmatas. Pirmā bija Viktora Šklovska "Sentimentāls ceļojums. Atmiņas 1917 - 1922" par pirmo pasaules karu un dzīvi Krievijā tajā laikā. Savukārt otrā grāmata, Sergeja Brauna "Viņpus pagātnes", aptver nākamo lielo pasaules vēstures posmu - otro pasaules karu un laiku pēc tā, pamatā gan Krievijas plašumos un iekarotajās zemēs. Arī filozofijas doktora un biotehnoloģiju profesora Sergeja Brauna darbs ir zināma sentimenta caurvīts, taču bezgala tiešs, atklāts un caurspīdīgs, nesaudzējot un aprakstot pat intīmākās norises. Negribu būt pesimistiski noskaņota par grāmatas lasošo sabiedrību Latvijā, bet domāju, ka šis darbs izteikti ir no tiem, kurus plašas masas nelasīs un arī nespēs izprast vai just līdzi. Tas noteikti ir šī darba pluss, bet var kalpot arī par mīnusu no komerciālā viedokļa.
Autors Sergejs Brauns dzimis Rīgā 1941.gadā ebreju ģimenē un bija tikai pāris mēnešus vecs, kad kopā ar māti un tēvu izsūtīts "pie baltajiem lāčiem". Grūtā ceļa pašā sākumā tēvu no sievas un dēla nošķir un viņi tā arī nekad vairs nesatiekas. Tēvs vienmēr paliek kā mītisks un pielūgsmes pilns tēls, kāds, kura vietu Sergejam ģimenē arhetipiski jāieņem tiklīdz tas būs iespējams. Šajā grāmatā profesors Brauns atminas savu bērnību un jaunību nesaudzīgajā klimatā Krievijas tālajos apgabalos, pievēršas arī komunisma, marksisma un politisko vēsmu papurināšanai, apcer mākslu, filozofiju, Dievu, reliģiju un 20. gadsimta vēstures griežus, kā arī godā brīnišķīgus savas plašās ebrejiskās ģimenes locekļus, senčus un citus cilvēkus, kas atstājuši iespaidu uz viņu.
Lai arī Sergeja Brauna un viņa tuvāko radinieku dzīve saulainajā komunismā Padomju Savienībā nebūt nebija viegla, taču tieši tā visticamāk paglāba viņus no pilnīgi atšķirīga likteņa nacistu rokās. Laime nelaimē, ja tā var sacīt. Ja salīdzina ar iepriekš lasītām apcerēm par izsūtījumu Sibīrijā, mani pārsteidz, cik daudz ir veltīts zināšanu apguvei, kārei un tieksmēm pēc jaunām zināšanām, pēc gara bagātināšanas. Salīdzinoši maz šajā grāmatā ir par trūcīgo ēšanu vai citām ikdienišķām neērtībām. ļoti daudz var uzzināt par ebrejiem, piemēram, kā veidojas personvārdi un pēc kādiem principiem bērniem piešķir vārdus. Samērā nelielā apjomā šajā grāmatā ir ļoti liels saturs.
Šī noteikti ir grāmata zinošam lasītājam. To nosaka gan autora akadēmiskais fons un zināšanas, gan arī izcelsme un paša dzīvesstāstu papildinošās filozofiskās un politiskās stāsta līnijas. Šajā darbā filozofija cieši savijas ar politiku uz vēstures fona un lasītājam jāspēj intelektuāli turēt līdzi augstajam līmenim, ko Sergejs Brauns ir uzlicis.
"Doma par to, ka sieviešu glāsti mūs padara cildenus un apzeltī, man šķita tik būtiska. Šeit bija vērojama mūžīgā saikne starp sievieti un mūžību, sievieti un mākslu, sievieti un piedošanu, grēku piedošanu. Glāsti ir rituāls paši par sevi. Tie nepadara gludāku ādu, nedziedina brūces, nepasargā no aukstuma. Dvēselei glāsti nepieciešami tikpat daudz kā cerība, skaistums un māksla." (288.lpp)
Paldies! Prieks, ka kāds to ir lasījis.
AtbildētDzēst