Sev netipiski ilgi lasīju krievu rakstnieka, literatūras un kino teorētiķa un kritiķa Viktora Šklovska (1893 - 1984) darbu "Sentimentālais ceļojums. Atmiņas 1917–1922". Sen nebiju lasījusi neko tik tieši līdzīgu vēstures mācību grāmatai, jo pēdējā laikā biju aizrāvusies ar vēsturisko prozu. Līdz ar to esmu arī atradinājusies lasīt literatūru, kur gada datums ir datuma galā un personas uzskaitītas vienā garā, šķietami bezgalīgā, rindā. Apgāda Jānis Roze izdevumā ir latviešu vēsturnieka Jura Ciganova ievads, kas ieskicē laikmetu un Šklovska biogrāfiju, tādējādi jau ievadot lasītāju kopējā darba noskaņā.
Es neesmu vīlusies pašā grāmatā, es esmu vīlusies savās gaidās no tās. Izvēloties lasīšanai šo grāmatu, es sagaidīju vairāk kara laika sadzīves aprakstu, vairāk personīgu emociju, ikdienas. Zināmā mērā es to arī saņēmu - karš nodedzina emocijas, grāmatas un mēbeles. Es varbūt gaidīju to, kā nemaz nebija šajā aprakstītajā piecu gadu periodā, kas aptver Pirmā pasaules kara beigas un pirmos pēc kara gadus. Šajā grāmatā lasītājs saņem bezkaislīgus sprādzienu, gājienu un slepkavošanas aprakstus ar īsiem ieskatiem badā, trūkumā un vienaldzībā. Neiztrūkstoša ir arī pieskaršanās ne tikai karojošajiem personāžiem, bet arī literatūrzinātnes laukam un literatūras pasaulei šajā nesaudzīgajā vēstures laikā.
Viktors Šklovska darba nosaukums ir tieša atsauce uz 18.gadsimta angļu rakstnieka Lorensa Stērna (Laurence Sterne) līdzīga nosaukuma darbu "Sentimentālais ceļojums caur Franciju un Itāliju". Kā nu neatsauksies, ja Šklovskis ir literatūrzinātnieks, kurš aizved lasītāju (es gan teiktu, ka ne gluži sentimentālā) ceļojumā pāri Krievijai pirmā pasaules kara noskaņā. Sava vērtība šai grāmatai priekš manis noteikti ir vismaz tajā ziņā, ka esmu salīdzinoši mazāk lasījusi par Pirmo pasaules karu un laiku ap to, nekā par Otro pasaules karu.
Jāsaka, lasīšanu apgrūtina arī tas, ka autors ik pa laikam ir meties no viena grāvja otrā. Savā poētismā sācis rindkopu par āboliem, bet pabeidzis ar lielgabaliem. Tāpēc ik pa brīdim nācās pārlasīt teikumu vairākkārt. Taču to var norakstīt arī uz manu kā lasītāja izklaidību un lasīšanas situāciju sadrumstalotību. Grūti saprast, kam tieši Šklovskis ir mērķējis savu ceļojumu - sev pašam, saviem bērniem, kādam netveramam garam? Tas attiecīgi nosaka arī darba stilu un raksturu. Šklovskis mazāk koncentrējas uz apkārtējiem iespaidiem, ko radījusi viņa nemitīgā mētāšanās apkārt, bet vairāk pievēršas savam dvēseles stāvoklim, sev kā krītošam akmenim. Neesmu vēsturniece un tāpēc nevaru spriest par autora precizitāti gada skaitļos un datumos. Patiesībā autora stils un piedzīvotie ceļojumi rada iespaidu, ka aprakstīts ir daudz, daudz lielāks laika posms par aptvertajiem pieciem gadiem.
Kopumā vērtējot, šis darbs balansē uz ļoti smalkas robežas starp vēstures faktu uzskaites grāmatu un vēsturiskās prozas darbu. Grāmatas lasīšanai noteikti vajag noskaņoties un saņemties, tas tomēr nav "trolejbusā lasāmais" darbs. Savas pēcsajūtas vērtējot, lieku trīs zvaigznes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru