Aizej uz youtube.com, ieslēdz Ninas Simones ierakstus, sākot ar dziesmu "Mr.Bojangles", un iepeldi noskaņā. Aizraujies Olivjē Burdo grāmatā ar pavasarīgi saulaini krāsaino vāku "Gaidot Bodžanglu". Šī darba nosaukums ir saspēle starp jau pieminēto skaņdarbu (bet tieši 1958.gadā rakstītās dziesmas versiju Simones izpildījumā) un īru rakstnieka Semjuela Beketa absurda lugu "Gaidot Godo". Ninas Simones izpildījumā skaņdarbam ir būtiska loma stāstā. Tas ir vienlaicīgi skumjš un arī izklaidējošs, gluži kā viena no stāsta varonēm.
Semjuela Beketa lugā divi tēli — Vladmirs un Estragons — bezgalīgi gaida Godo ierašanos. Viņi sarunājas, stāsta par pagātni, mēģina veikt pašnāvību, vēlas doties prom. Luga tika atzīta par 20. gadsimta nozīmīgāko lugu angļu valodā. Savukārt dziesmu Mr.Bojangles amerikāņu kantrī mūziķis Džerijs Džefs Volkers sarakstīja pēc sastapšanās ar kādu baltādainu bezpajumtnieku, kurš slēpdams savu identitāti policijai, dēvēja sevi par misteru Bodžanglu. Cietuma kamerā šis un citi vīrieši dalījās stāstos līdz Bodžangla kunga stāsts par suni ienesa kamerā drūmu noskaņojumu. Kāds cits ieslodzītais palūdza kaut ko omas uzlabošanai un Bodžangls uzdejoja stepu.
Saņemot grāmatu bez iedziļināšanās šajās divās kultūras atsaucēs - lugā un dziesmā - izlasot tikai anotāciju, es sagaidīju krāsainu, vieglu un jautrības pilnu stāstu par kādu ne gluži parastu ģimenīti. Tas, ko es saņēmu, bija nopietns ieskats personības dalīšanās postā gan pašam slimniekam, gan apkārtējiem cilvēkiem. Tas, ko sākumā uztvēru kā joku un asprātīgu flirta paveidu starp galvenā stāstītāja vecākiem, izrādās bija viena no mātes slimības izpausmēm. Stāstītājs galvenokārt ir vārdā nenosauktais zēns, pa retam kursīvā ir arī īsi fragmenti no tēva Žorža pierakstiem. Mātei ik pārdienas ir jauns vārds, tie visi viņai ātri apnīk. Šajā grāmatā ir gaisīga un deju ritmā virpuļojoša mīlestība, bērnišķīgas trakulības un krāsainas neprātības, bet nekas, nekas man nelika domāt par to, kā tā patiesi beigsies. Es tik ļoti aizrāvos krāsainībā un puisēna mātes ekscentriskumā, ka nemaz nepaspēju nojaust strauji tuvojošās beigas. Stāsts, kas balansē uz traģēdijas un komiskuma robežas. Tā pilnīgi pietiek esošajā 136 lappušu garumā. Šīs trakoti jautrās ģimenītes tēlu vizualizēt vēl varētu līdzēt kāda no čigānu panka grupas Gogol Bordello mūzikas klipiem, tik ļoti absurda pilns šķiet teksts. Taču kopumā man šķiet, ka autora ota ir bijusi ļoti krāšņa un pietiek ar burtiem un Ninu Simoni.
Vērtēju ar piecām zvaigznēm un vēl kādu laiku turpinu klausīties Ninas Simones samtaini glāsmainajā tembrā. Vēl mazliet uzkavējos kopējā noskaņā.
Izdevniecības informācija vēsta, ka Olivjē Burdo pēc šī romāna iznākšanas 2016.gadā no nevienam nezināma autora acumirklī kļuva par literāro sensāciju. Pagaidām gan pēc goodreads datiem Burdo ir uzrakstīt vēl tikai viens darbs "Pactum salis".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru