Margo Rejmera "Dubļi saldāki par medu. Komunistiskās Albānijas balsis"

“Mēs izturējām, pateicoties viens otram. Labi, ka tu atnāci pie manis. Rakstnieki ceļveži – viņi parāda svešas takas, lai citi varētu sevi saprast.” /115. lpp./

Par poļu autores Margo Reimeres (Małgorzata Rejmer) grāmatu “Dubļi saldāki par medu. Komunistiskās Albānijas balsis” (Błoto słodsze niż miód. Głosy komunistycznej Albanii) uzzināju grāmatu klubā. Nospriedu, ka šī ir viena no tām grāmatām, kas palīdz paplašināt redzesloku gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski. Par Albāniju neko daudz nebiju lasījusi, un šī grāmata bija labs iemesls padarbināt arī interneta meklētāju.

Taču, pat ja pie interneta ķerties negribas, ieskatam un fona informācijai pilnīgi pietiek ar grāmatas priekšvārdu. Tajā Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes profesors Gvido Straube lasītājam izskaidro Albānijas vēstures līkločus. 

Albānija ir aptuveni trīsreiz mazāka nekā Latvija, un tās iedzīvotāju skaits ir apmēram 2,3 miljoni. 20. gadsimts bija satricinājumu un pārmaiņu pilns daudzām Eiropas valstīm, un Albānija nebija izņēmums. Karaļa Zogu I monarhiju 1939. gadā pārtrauca Itālijas iebrukums un okupācija, vēlāk valsti okupēja Vācija, bet 1944. gadā varu pārņēma Envera Hodžas vadītie komunisti.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./

Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.

Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Tina Oževiča "Ko dara jūtas?"

Ko dara jūtas mūsu dzīvē? Velns viņ' zina! Bieži vien visu apgrūtina. Taču skaidrs, ka jūtas un emocijas ir jāsauc vārdos un tad var mēģināt saprast, ko ar tām iesākt. Jo īpaši tas svarīgi maziem bērniņiem, kuri tikai mācās runāt, mācās saprast paši sevi un pasauli apkārt un mācās arī tikt galā ar to, ko viņi jūt. Bieži vien līdz ar bērniņiem to mācās arī viņu vecāki. Reiz bēbīšu skoliņā par bērnu emocionālo audzināšanu, man iedeva lapu ar jūtu vārdnīcu. Tajā bija uzskaitīti 120 vārdi jūtu apzīmēšanai četros līmeņos - no vāja līdz intensīvam. Iedomājieties - 120 vārdi jūtām! Poļu filozofe un bērnu grāmatu autore Tina Oževiča izvēlējusies 31 jūtu izpausmi un aprakstījusi tās savā grāmatā "Ko dara jūtas?". Tās ietērpt attēlos palīdzējusi māksliniece Aleksandra Zajonca. 

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.