“Reizēm, kad Cilvēks pieredz Dusmas, viss šķiet acīmredzams un vienkāršs. Dusmas ievieš kārtību, parāda pasauli ārkārtīgā pietuvinājumā, Dusmās atgriežas arī Skaidrās Redzēšanas Dāvana, kuras citos stāvokļos visnotaļ trūkst.” /38. lpp./
Jau pirms kāda laika izlasīju poļu autores Olgas Tokarčukas (Olga Tokarczuk) ekotrilleri (tā to mēdz dēvēt) "Stum savu arklu pār mirušo kauliem" (Prowadź swój pług przez kości umarłych). Uz tā pamata tapusi teātra izrāde, visādi cilvēki jau izrunājušies par grāmatu un lasītāju atsauksmes ir diametrāli pretējas – no "gada labākā grāmata" līdz "riebās". Man bija izrakstīti vairāki citāti, bet atsauksme tā arī nebija tapusi. Kādā pelēkā dienā nolēmu, ka atsauksmei jātop. No vienas puses šai grāmatai ideāli piemērots pelēks novembris, līņāšana, gaismas trūkums, jo kopējā grāmatas noskaņa ir tieši tāda – pelēka, drūma, neticība cilvēcei un cilvēciskajam. Vienlaikus laikam jābrīdina, ka cilvēkus ar pastiprinātu noslieci uz grūtsirdību pelēkajā rudens daļā šī grāmata, manuprāt, varētu darīt vēl drūmākus. Īsāk sakot, lemiet paši, bet man šķiet, ka Tokarčukas arkla stumšana piestāv pelēkam novembrim.
