Vilis Kasims "Lizergīnblūzs"

"Tur viss ir tāpat kā iepriekš, tieši tā, kā bija patiesībā. Tur es satieku tevi, un mēs klusēdami kopā
gaidām vakaru. Bet vēl daudz vairāk – rītu." /16.lpp./

Es arī gribu skriet lasīšanas modei līdzi un, šķiet, šobrīd moderni lasīt Vili Kasimu un Andri Kalnozolu. Ja pie Kalnozola man vēl jātiek, tad Kasims jau izlasīts. "Lizergīnblūzs" ir Kasima otrā paša rakstītā grāmata un arī otrā, ko lasu. Kas ir lizergīns un kāpēc tam ir jāraksta blūzs? Nekas cits neatliek, kā iet meklēt internetā (skat šī ieraksta P.S.). Ja autors to pats paskaidrojis kaut kur soctīklos, tad tas man veiksmīgi paslīdējis garām. Un arī izdevniecība "Orbīta" man vēl nav pazīstama un acīs trāpījusies. Tāpēc pirms lasīšanas man šī grāmata, lielākā vai mazākā mērā, ir mistika. Un nedaudz mistika tā paliek arī pēc izlasīšanas. Taču tā mistika man palikusi absolūti pozitīvā veidā. Kas interesanti man pašai, es biju veiksmīgi aizmirsusi pirms pieciem gadiem lasīto Kasima romānu "Lielā pasaule" un labi, ka tā. Pameklēju savā blogā, ka pret "Lielo pasauli" es biju ļoti negatīva un, spītīgi lasot līdz galam, jutos veltīgi iztērējusi laiku. Labi, ka to biju aizmirsusi, jo citādi, iespējams, nebūtu "Lizergīnblūzam" pat devusi iespēju. Un autors jau nav vainīgs, ka lasītājs viņa grāmatai pieķēries neatbilstošā omā un uz cita viļņa sēdēdams.

Zināmā mērā ar savām miniatūrām Kasims aizvien sēž uz tā paša viļņa uz kura bija uzkāpis romānā. Taču šajā grāmatā teksts šķiet nobriedināts un cītīgi izsvērts. Tas ir rūpīgi izvērsts ceļojums cauri dažādām pieaugšanas stadijām. Vai kāds nosaucis šīs miniatūras par dzejprozu? Jā, paši izdevēji. Jā, arī "interneta veikals, kurš pirms kovida tirgoja galvenokārt tikai sadzīves tehniku un tagad sācis tirgot arī grāmatas un citas dzīvei svarīgas lietas" ievietojis "Lizergīnblūzu" sadaļā "Dzeja". Bet tas ir redzams, arī nelasot grāmatas iznākšanai veltīto preses relīzi. Pēc skata tie it kā ir īsi stāsti, ir arī dažos šāds tāds sižets, taču rindās un rindkopās iepinies tāds lirisms, ka brīžiem šķiet - autoram teksts sācies kā dzejolis, bet tad viņš nolēmis rindas rakstīt garākas, piemēram, miniatūra "Nākamajā dienā rīts sākās ar vakaru" man šķita ļoti dzejiska. Dažām miniatūrām nosaukums dots treknrakstā, bet dažām nosaukuma vietā zvaigznītes un satura rādītājā par nosaukumu top teksta kopas pāris pirmie vārdi. Gluži kā dzejā!

Teksti ir ļoti daudzveidīgi - tie ir mazi novērojumi, etīdes, izvērstāki pārspriedumi ar tēliem piemītošu plašāku jūtu pasauli. Miniatūrās ir gan ikdienišķais un šķietami pelēkais, bet vērīgai acij nenoslēpjamais. Vairākos stāstos par to, kā veidojas (vai brūk) cilvēciskās saiknes. Šajos tekstos ir arī fantastiskais, netveramais, bet īpaši Vilim raksturīgā, man grūti aprakstāmā, stilā  izliktais. Liriskais tēls vienu mirkli ir tepat, bet jau nākamajā var būt aizplanējis citā realitātē. Un lasītājs laimīgs planē līdzi.

Grāmatai ir četras daļas - Zaļupē, Divās valodās, Lizergīnblūzs un Pieaugšana. Man vissaprotamākie šķita Zaļupē un Divās valodās esošie stāsti, bet abas pārējās daļas man palika kā nedaudz miglaina apjausma. Ziniet to sajūtu, kas rodas, kad visi smejas par kādu joku, ko pats neesi sapratis, bet smejies citiem līdzi, lai viņi nedomātu, ka esi muļķis. Līdzīgi arī te - Kasims, viņa tēli un kvēlākie fani vienā jautrā kompānijā lietojuši viņiem vien zināmas substances. Tikmēr es tai ballītei pinos nopakaļus, mēģinot noķert to pašu garu, pati neko nelietojot. Taču šoreiz es nejūtos par to dusmīga. Man pat patīk. Man labpatiktos domāt par sevi, ka esmu ar gadiem augusi kā lasītāja. Autori taču aug un mainās, vai ne? Tad jau lasītāji arī to spēj.

Kasims, protams, daudz sijājis savus tekstus un ne viss sarakstītais iekļuvis grāmatā "Lizergīnblūzs". Tomēr savus auklējumus nav nemaz tik viegli paslaucīt zem paklāja, tāpēc viņš grāmatā neieliktās miniatūras sāka izvietot savā blogā. Taču apnicis to darīt pa vienam un viņš nolēma, ka jābliež ārā visi kopā elektroniskā sējumā "Dažas no mūsu dzīvēm". Ar saiti uz datni Kasims dalījās twitter, ko es, daudz nedomājot, paķēru un izlasīju elektroniskos stāstus uzreiz pēc papīra grāmatas. Interesanti, ka mans mīļākais teksts "Divgalvis" ir starp tiem, kuri līdz papīram netika. Bet no papīra formāta man ārkārtīgi patika uz absurda robežas balansējošā "Telefona saruna, 1994".

Īsāk sakot, šis Vilis nav tas pats Vilis, kurš sarakstīja romānu "Lielā pasaule". Šis noteikti ir daudz audzis, mainījies un vērojis Vilis. Jā, arī sapņotājs un domātājs Vilis, tomēr citādāks. Un šādu es labprāt lasītu vēl.

P.S. Lizergīnblūza skaidrojumu žurnālā Punctum publicētajā kritikā "Trips ar Kasimu" pačukstējis Andrejs Vīksna. Un vispār Vīksnam ir skaista kritika, izlasiet jūs arī, ja vēl neesat to izdarījuši. Par grāmatu un nosaukumu arī paša autora blogā. Bet psihoaktīvās vielas LSD pilnais nosaukums ir lizergīnskābes dietilamīds.