"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./
Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi.
