Dace Rukšāne "Ķīpsalas putni"

"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./

Iedvesmojoties no patikas pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti) par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas. Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik ierobežota teritorija.

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”

Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.