Zane Zusta "Aiz durvīm"

Terapija, psihoterapija, iet terapijā... Šādi vārdi manā sociālo tīklu burbulī jau sāk izklausīties pēc modes. Tam, ka cilvēki par to runā nav nekādas vainas. Nepieciešamībai pēc ārsta palīdzības pamazām tiek noņemts nolemtības zīmogs. Par astmu un pulmonologa apmeklējumu taču cilvēki nekaunas, kāpēc tad, lai kaunētos no vajadzības apmeklēt psihoterapeitu? Caur soctīklos un intervijās pavērtām durvīm, izrādās, ka visādi citādi sabiedrībā šķietami normāli un veiksmīgi cilvēki, savu normalitāti pa laikam saglabā ar psihoterapijas seansiem, nevis tikai ar seleriju kātu un sulas kūrēm. Uz šādām pārdomām mani pamudināja nupat izlasītā Zanes Zustas grāmata "Aiz durvīm". Un runa par kaunu un stāstīšanu plašāk par psihoterapeita apmeklējumu nav par smagām psihiatriskām diagnozēm un traucējumiem, bet gan visbiežāk par cilvēkiem, kuri izdeg tajā, ko dara, izkūp uz sava izvēlētā ceļa.

No vienas puses varētu pat šķist, ka šī grāmata, tās formāts, ir radies uz šī runāšanas par terapiju popularitātes viļņa. No otras puses, Zane Zusta sadarbībā ar psihoterapeiti Diānu Zandi jau iepriekš radījusi grāmatu par putniņiem un kukainīšiem cilvēka galvā. Man gan tā ne pārāk patika, bet  apliecina, ka autore necenšas vienkārši uzlekt uz sērfa dēļa un mesties popularitātes vilnī. Tieši iepriekšējā tarakānu grāmata mani sākumā atturēja ķerties klāt šai jaunajai grāmatai. Taču, izlasījusi sociālajā tīklā kādu citu vareni spilgtu atsauksmi, nolēmu mēģināt. Un patika!

Cilvēki, kam vajadzīga psihoterapeita palīdzība ne vienmēr pamanāmi jau pirmajā acu uzmetienā. Tie

ir šķietami normāli, strādājoši, ģimeni un citas attiecības veidojoši cilvēki, kuri brīžiem sajūtas vāji. Cilvēki, kuri nespēj piepildīt paši savas gaidas, kuri, varbūt, uzlikuši sev pārāk augstu latiņu vai gluži vienkārši to likuši nepareizajā jomā un/vai vietā. Zane Zusta savā grāmatā cenšas parādīt tos cilvēkus, kuri sevi atver aiz durvīm, psihoterapeita kabinetā. Vai gluži otrādi - aiz durvīm ieņem lomu, no kuras nedrīkst izkāpt. Tie ir divi stāsti par divām sievietēm. Interesantais dizaina risinājums ļauj grāmatu sākt lasīt no vienas vai no otras puses, abi vāki vienlaikus ir pirmie vāki. Taču vārdos paustā norāde "otrā daļa" tomēr psiholoģiski pamudina sākt ar to, kura nav otrā. Vismaz man tā bija. Pēc iekšējās sajūtas izvēlējos, no kuras puses sākšu, bet ieraugot šos vārdus "otrā daļa", nedomājot, griezu grāmatu riņķī. Un, ja lasa tieši šādā secībā, tad stāsta intriga ir un saglabājas līdz pat otrās daļas sākumam. Ja izvēlas pretoties, tad noslēpumainībā radīsies vismaz pamatīga plaisa. Soli pa solim, izejot cauri tam, kas notiek aiz psihoterapeita durvīm (un izvēlies pats, kurā  pusē stāvēt un domāt), var uzzināt dažu labu domu graudu par atbildību, pārsteidzīgiem secinājumiem, mīlestību, pieķeršanos un laimi.

"Mēs katrs esam atbildīgi paši par sevi." Šie ir pēdējie vārdi Emmas stāstā, pirms lasītājs var griezt grāmatu otrādi un ķerties pie Annas stāsta. Vai to varētu uzskatīt par Emmas terapijas seansu noslēgumu? Vai tā ir vienīgā mācība, kas viņai būtu jāsaprot no pagātnes, vai no tikko notikušā? Uz šo frāzi var skatīties ļoti dažādi. Atstāšu to jūsu pašu rokās, kad lasīsiet grāmatu.

Šajā grāmatā ir daudz par mūsu pašu gaidām no sevis, no savas dzīves, cilvēkiem mums apkārt. Par to, kā viļamies, ja gaidas nepiepildās, ja nespējam to pieņemt bez liekiem kāpumiem un kritumiem. Taču, manuprāt, galvenais vadmotīvs šajā romānā ir tas, ka patiesībā neredzam cilvēkus vai patiesi saskatām tikai ļoti mazu daļiņu. Un neredzot šo kopējo ainu, bet gan tikai savu šauro tuneļa, savas pieredzes vadīto skatījumu, mums nav tiesību noteikt, kā citiem dzīvot, izlemt viņu vietā, izlemt kā viņiem būs labāk to īstenojot caur it kā palīdzēšanu.

Nudien rodas sajūta, ka abas grāmatas varones Anna un Emma ir dzīvi un patiesi, elpojoši cilvēki, nevis tikai burtiem izdrukāti tēli. Un cik interesanti - kā grāmatu var šķirt no abām pusēm, arī galveno varoņu vārdi ir palindromi.

Ja drīkstu salīdzināt šo un iepriekš lasīto Zanes Zustas grāmatu, rakstīšu, ka šī bija vairāk kā prozas darbs, kā romāns, kurā iegrimt savā patikā vai nepatikā pret varoņiem, paņemt tēju un cepumiņus, iegrimt segās un dzīvot līdzi. Savukārt "Tarakāni manā galvā", par spīti uzsvērumam, ka tā nav, atgādināja pamācošu pašpalīdzības grāmatu, iespējams, ka tas bija izvēlētās vēstuļu formas dēļ. Īsāk sakot, ja "tarakāni" ne pārāk patika, nebīstieties, "Aiz durvīm" ir iespēja iepatikties. Bet uztveriet to kā romānu, nevis dzīves pamācību.

P.S. Varbūt kāds man komentāros var atbildēt, kāpēc grāmatām liek papīra apvākus, kas pilnīgi atšķirīgi no tā, kas zem tiem? Man labāk patīk tas, ko atradu zem apvāka. Taču saprotu arī, ka lakonisks, tumšs dizains tik skaidri neattēlo šīs grāmatas divējādo dabu.