Sajūsmu par jaunzēlandiešu rakstnieces Heteres Morisas grāmatu "Aušvicas tetovētājs" redzēju jau angļu valodā lasošu un rakstošu sociālo tīklu lietotāju vidū, taču lasāmā latviešu valodā ir tik daudz, ka nemaz neķēros klāt šīs grāmatas meklējumiem angļu valodā. Kad grāmata iznāca latviešu valodā, steidzos pēc tās uz veikalu, un brīvdienās to arī gluži vai vienā elpas vilcienā izlasīju. Kādu laiku biju atturējusies no holokausta stāstiem un vēsturiskās prozas par šo tematu, taču ar "Aušvicas tetovētāju" atkal esmu ierauta šajā tematā un jau ķērusies pie nākamās tematiski līdzīgās grāmatas.
Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un, kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.
Hetere Morisa pierakstījusi Aušvicas nāves nometni pārdzīvojušā Lali Sokolova stāstu un, kā viņš šajā nometnē satika savu mūža mīlestību Gitu. Šis stāsts sākotnēji pierakstīts ar domu veidot scenāriju ekranizācijai, bet beigās tomēr vispirms iznācis kā grāmata. Tas ir skaudrs vēstījums par to, kā cilvēks ir darījis visu, lai izdzīvotu, lai tiktu ārā no nometnes un dzīvotu ar savu nometnē satikto mīļoto normālu dzīvi. Tas ir arī stāsts par to, kā nākas iet pret savu sirdsapziņu, izdzīvošanas dēļ pieņemt to, kas šķitis nepieņemams, tā ir grāmata par lielas cilvēku grupas izciestajiem par pazemojumiem.
Šeit nav īsti ko runāt par sižetu, tā ticamību vai neticamību - tā ir vēsture. Nāves nometnes bija daudzu ebreju un arī neebreju neizdzēšamā pieredze, daudziem paliekot tur, uz kurieni viņi aizvesti, izrauti ārā no savas pavisam parastās dzīves. Nacisti izdeva pavēli no katras ebreju ģimenes nodot vienu vismaz 18 gadus vecu bērnu darbam. Ludviga Eizenberga jeb Lali Sokolova (pēc kara mainījis vāciski skanošo dzimto uzvārdu "Eizenbergs" uz māsas slāviski skanošo pēclaulību uzvārdu "Sokolovs") brālim jau bija divi bērni, par jaunākās māsas sūtīšanu prom nebija pat divu domu, tāpēc obligātajā darbā pieteicās doties 26 gadus vecais Lali. Pirms tam gan jaunais oportūnists bija izmēģinājis arī citus veidus, kā pasargāt savu ģimeni. Neviens nedomāja, ka obligātais darbs varētu nozīmēt arī obligāto nāvi.
Izkļuvis no Aušvicas, Lali nokļuva vairākās neparastās situācijās (un nesakiet, ka nav tādas lietas kā veiksme), kas ļāva likt pamatu savai turpmākajai dzīvei, un, cik vien drīz iespējams, devās meklēt Gitu, apprecēties un iekārtot savu dzīvi kopā. Arī dzīve šķietami jau miera laikā bijusi raiba, bet par to grāmatā ir pavisam īss ieskats, lai arī tur noteikti sanāktu vēl viena grāmata. Par kara laikā pieredzēto un darīto Lali Sokolovs sāka runāt tikai pēc sievas Gitas nāves 2003.gadā, jo baidījās, ka tiks apsūdzēts sadarbībā ar nacistiem. Par kolaboracionismu ar nacistiem apsūdzēti arī daudzi par Lali vēl lielākā bezizejā bijuši cilvēki. Viens piemērs ir Cilkas Kleinas stāsts, kas veidots kā "Aušvicas tetovētāja" otrā grāmata.
Bieži, lasot šāda veida dzīves stāstus vai stāstus, kas balstīti reālu cilvēku atmiņās, es raudu. Labi, būsim godīgi, es mēdzu raudāt arī par pilnīgi izdomātu tēlu dzīvi un pārdzīvojumiem. Taču šoreiz es, triecientempā lasot "Aušvicas tetovētāju", nenobirdināju ne asaru. Jā, apstākļi, ko piedzīvojuši šie cilvēki, bija skarbi. Tiesa, Lali salīdzinoši paveicās, jo viņam bija privilēģijām papildināts darbs - viņš tetovēja ieslodzītajiem identifikācijas numurus. Tas viņam ļāva brīvāk pārvietoties nometnē, viņam bija tiesības uz papildus ēdiena devu (kuru viņš pēc tam dalīja ar citiem ieslodzītajiem), Lali bija pašam sava istaba, šis darbs ļāva Lali arī nodarboties ar ļoti bīstamu rūpalu - dārglietu, dārgakmeņu un naudas iemainīšanu pret ēdienu un divvientulības mirkļiem ar mīļoto Gitu. Man ir skaidrojums tam, kāpēc grāmata manī neiekustināja raudamo stīgu - es zināju, ka gan Lali, gan Gita paliks dzīvi, tiks ārā no nāves nolemtības un būs kopā. Ja es šo niansi nezinātu, es visu laiku gaidītu skarbāko pavērsienu - nāvi, ļaunprātību un nežēlību, kas šķirs mīļotos uz mūžu, vēl īsti nesākot savu kopīgo dzīvi.
Šis bija ļoti koncentrēts skatījums tieši uz Lali, viņa pārdzīvoto, piedzīvoto un redzēto, klāt liekot to, ko viņš par Gitu pārstāstījis Heterai Morisai jau vecumdienās. Ir daudz informācija par konkrēto nometni, cilvēkiem visapkārt, norisēm "te un tagad", bet nav lielas iedziļināšanās un atkāpes kontekstā. Ne velti uz vāka ir vēl viens uzraksts "Lali un Gitas mīlas stāsts". Tas ir stāsts par izdzīvošanu, nevis gara un plaša prātošana par to, kas notiek apkārt, par to, kas līdz šim novedis. Vienlaikus šis personiskais stāsts šķiet nedaudz atsvešināts, iespējams, tas tāpēc, ka stāstīts ar lielu laika distanci. Patiesību sakot, Lali un Gitas dēla pēcvārds pat šķiet emocionāli piesātinātāks nekā visa grāmata, tas šķietami labāk iepazīstina ar šiem diviem šausmas pārdzīvojušajiem cilvēkiem. Lali Sokolovam izdevās izglābties un arī pēcāk iekārtoties dzīvē ar viltību, vērību un daudziem jo daudziem veiksmīgiem gadījumiem. Un visvairāk jāizceļ tieši vērība - spēja saredzēt, saskatīt, īstajā brīdī rīkoties vai gluži otrādi - saprast, ka jānogaida.
Šajā grāmatā, manuprāt, ļoti pietrūka fotogrāfiju, kas, iespējams, lasītājam radītu lielāku emocionālo saiti. Interneta resursos par šo grāmatu ir gana daudz ģimenes un autores fotogrāfiju, ko varētu iekļaut arī grāmatā, bet latviešu valodā lasošajiem jāsamierinās ar to, ka bildītes jāskatās internetā (skatiet saites uz rakstiem zemāk, ja nelasāt angļu valodā, tāpat veriet vaļā, jo tur ir Sokolovu ģimenes fotogrāfijas).
Autore Hetere Morisa kritizēta par faktu kļūdām grāmatā, piemēram, New Yorker raksts vai The Guardian rakstā angļu valodā. Lai arī autore nenoliedz, ka dažas ainas dramatizētas un piedomātas, tomēr pamats grāmatai ir Lali Sokolova paša stāsts. Par grāmatas tapšanu interesants BBC raksts angļu valodā, tajā kritikas faktu kļūdām nav. Dažas lietas, piemēram, par Gitas Furmanes (Sokolovas) identifikācijas numura tetovējumu paskaidrotas latviešu valodas pēcvārdā. Nenoliedzami, cilvēka atmiņa ir ļoti selektīva, tāpēc arī Lali Sokolova atmiņas ir selektīvas, viņa piedzīvotā izklāstā ir jūtams pašcenzūra (vai autora cenzētais), taču tas, manuprāt, nemazina kopējo šī darba nozīmīgumu un tematu. Ne holokaustu kā tādu, ne izstāstīto divu cilvēku mīlestību nevar noliegt par spīti dramatizētām šī romāna detaļām. Šis drīzāk būs mīlestības stāsts, nevis holokausta vēstures grāmata.
Šādi notikumi un dzīves stāsti jāturpina atgādināt un stāstīt galvenokārt viena iemesla dēļ - lai nekas tāds vairāk neatkārtotos.
Šādi notikumi un dzīves stāsti jāturpina atgādināt un stāstīt galvenokārt viena iemesla dēļ - lai nekas tāds vairāk neatkārtotos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru