Čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) grāmata "Hana" manā redzeslokā nonāca sociālajos tīklos. īsti neatceros, ko par grāmatu bija rakstījis tas cilvēks un kurš tas vispār bija. Atceros tikai, ka stāsts par meiteni, par nelaimīgām sakritībām un likteņiem, bet galvā neaizķērās pat laika posms, par kuru stāstīts grāmatā. Acīmredzot, kaut kas aprakstā mani aizķēra un piefiksēju savā lasīšanas vēlmju sarakstā arī šo grāmatu. Vāks izskatās rotaļīgi romantisks, bet neļaujieties maldināties, nekā romantiska tur nav. Drīzāk pievērsiet uzmanību pelēkajām svītrām. Alena Mornštajnova izstāstījusi par holokaustu Čehoslovākijā. Bet pirms nonākt līdz, manuprāt, vēstures lielākajām šausmām, lasītājs iepazīstas ar meitenīti Miru. Autore lakoniski ar gada skaitļiem jau pie grāmatas daļas ieskicē aptuveni, par ko lasīsim turpmākajās lapās. Šis nav biogrāfisks stāsts par kādu konkrētu ģimeni vai cilvēku, taču balstās pavisam reālos notikumos un ciešanās.
Pirmajā daļā "Es, Mira" ir par 1954. - 1963.gadu. Mira ir vecākā meita ģimenē, viņai ir deviņi gadi, ir 1954.gads, viņi dzīvo toreizējās Čehoslovākijas pilsētā Meziržīči (mūsdienās Čehijas teritorijā) un meitene uzvedas kā jau bērns to mēdz darīt. Viena nepaklausības reize ir tā, kas meiteni izglābj no nāves - mēģinot peldēt uz ledus gabala, meitene iekrīt ledainā upē un mamma par sodu viņai vienīgajai no ģimenes liedz mieloties ar kūciņu. Uz pēdējā vāka grāmatai tulkotāja Jāņa Krastiņa teiktais, ka šī grāmata varētu atgādināt Vizmas Belševicas "Billi". Patiešām, pirmo daļu tā arī izlasu - kā maza bērna piedzīvojumu un pārdzīvojumu.
Taču otrā grāmatas daļa atkāpjas pagātnē "Tie, pirms manis" un vēsta par 1933. - 1945.gadu. Lai arī ar Čehoslovākijas vēsturi neesmu pārāk pazīstama, 1945.gada norāde, apvienojumā ar dažiem miglainiem mājieniem par Miras radinieku dīvainībām un Miras jautājumu tantei par to, kā ir būt žīdam, jau skaidrāk liek saprast, par ko varētu būt runa tālākajās lapās.
"Par pagātni mums jāzina pēc iespējas vairāk, lai mēs neatkārtotu vienas un tās pašas kļūdas. Atsevišķie notikumi allaž kaut kā saistīti kopā, tie nonāk sazobē un noslēdzas nākamajā norisē. Vien sakarību izpratne ir ceļš, pa kādu cilvēce var pavirzīties uz priekšu." /103.lpp./
Otrā daļa ir stāsts par cilvēkiem, bez kuriem Miras šajā pasaulē nemaz nebūtu, kā viņai kapos mēdza atgādināt māmiņa. Šajā daļā arī iepazīstam Miras mammu Rozu un tanti Hanu. Hanas un Rozas ģimene ir ebreji, bet ne visi stingri pieturas pie reliģiskajām tradīcijām, un, kā jau ģimenēs mēdz būt, arī uzskati viņiem par dažādām lietām atšķiras. Ādolfa Hitlera vadītais nacistiskais karaspēks 1939.gadā okupē Čehoslovākiju un tas neizbēgami skar arī tos ebrejus, kas ignorējuši no Polijas nākošās bēgļu masas un nav aizbēguši arī paši. Dažādu sakritību rezultātā arī Hana ar māsu un mammu palikusi Meziržīčē. Te nu lasītājs visā krāšņumā var iepazīties ar holokausta vēsturi Čehoslovākijā.
Trešā grāmatas daļa "Es, Hana" atgriežas pie stāstījuma formas pirmajā personā un vēsta par 1942.-1963. gadu, izklāstot iepriekš lasīto Miras stāstu un viņas senču ciešanas no tantes Hanas skatu punkta. Hana bija vienīgā no ģimenes, kura atgriezās mājās, bet visu dzīvi sevi vainoja par pieļautām kļūdām un uzvēla savos plecos vainas akmeni arī par nelaimīgām sakritībām. Šajā nodaļā lasītājs līdz ar Hanu aizceļo uz Osvencimu jeb Aušvicas koncentrācijas nometni un tās ikdienu. Tikai laimīga sakritība lielā nelaimē ir izglābusi Hanu no nāves, vienlaikus nolemjot Hanu mūžīgām mokām, jo viņas lielākā vēlme bija nomirt.
Pirmajās divās grāmatas daļās stāstījums rit lineāri, savukārt trešajā nodaļā lēkā turp un atpakaļ, no pēc kara laika uz Osvencimas nometnes laiku. Grāmata mani ierāva sevī līdz matu galiņiem. Man šķita interesanta man nezināmā Čehoslovākijas vēstures puse, lai arī par holokaustu esmu lasījusi daudz. Kā neparastu sakritību uzskatīju arī to, ka šī grāmata atnākusi pie manis uzreiz pēc nupat izlasītās un aprakstītās "Aušvicas tetovētājs" un vēl neaprakstītā stāsta par ebreju sievietes neparasto izbēgšanu no nāvessoda Rumbulā. Kā jau rakstīju - nopērkot šo grāmatu, es īsti neatcerējos, kāpēc esmu vēlējusies to lasīt un nezināju, ka tas ir holokausta stāsts. Nelielas neprecizitātes tēlu gadu skaitā un daži jautājumi par tulkotāja izvēli dažiem vārdiem nav tik lielas, lai sagrautu kopējo labo iespaidu par grāmatu un stāstu, lai mazinātu vēstures traģismu.
Man būtiska šķiet tā stāsta daļa, kas parāda pēc kara dzīves uztveres atšķirības tajos, kuri izdzīvoja nāves nometnē un tajos, kuri izdzīvoja, slēpjoties. Tie pārdzīvojumi katram ir bijuši lieli un mokoši, taču nav salīdzināmas vērtības. Kārtējo reizi pārliecinos, ka holokausta stāsti zem vienas ciešanu zīmes var būt tik dažādi. Arī ļaunums un vainas izjūta var izpausties dažādi.
"Man teica, ka vajagot aizmirst, ka vajagot sākt atkal dzīvot. Es varbūt būtu varējusi aizmirst badu un aukstumu stundās, kas bija nostāvētas uz apelplača, varbūt būtu spējusi aizmirst salauzto kaulu sāpes. Taču kā gan aizmirst cilvēkus, kuri karājās uz elektriskā žoga, suņu saplosītos augumus un to vīriešu un sieviešu izmežģītos plecus, kuri tika pakārti aiz rokām tāpat vien, par brīdinājumu pārējiem? Nebeidzamos bērnu, sieviešu un vīriešu gājienus, kuri no vilciena virzījās taisnā ceļā uz gāzes kamerām. Kā varu aizmirst izmisumu Trūdes acīs, kad viņa bija uzzinājusi, ka viņas bērnus aizveduši uz gāzes kameru? Man ieteica, ka vajagot aizmirst, jo nevēlējās dzirdēt, par ko es būtu varējusi pastāstīt. Viņi baidījās velti. Aizmirst es nespēju, atmiņas ietetovētas manā galvā uz mūžiem kā numurs uz kreisā apakšdelma. Taču stāstīt par tām es nespēju." /325. - 326.lpp./
Ja vēl šaubāties, vai vēlaties lasīt grāmatu, šeit pirmās 20 lappuses ieskatam. Jāatzīst, ka es izdevēja vietā neliktu pirmās lapas, bet gan izvēlētos kaut ko no otrās nodaļas.
Romāns “Hana” tulkots 15 valodās. Grāmata izdota Vācijā, Lielbritānijā, Itālijā, Polijā, Bulgārijā, Maķedonijā, Slovēnijā, Ungārijā, Horvātijā, Slovākijā un citās valstīs. Tulkojums latviešu valodā tapis ar Čehijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru