svētdiena, 2019. gada 17. novembris

Rūta Hogana "Pazaudēto lietu glabātājs"

Ļoti viegla lasāmviela, kas mani vispirms savaldzināja ar vāku. Tāds tā kā no pinteresta paņemts, ar ziediem, ar puzles gabaliņu un atslēdziņu ir britu rakstnieces Rūtas Hoganas romāns "Pazaudēto ietu glabātājs". Šī laikam bija vēl viena grāmata, kuru izvēlējos gandrīz vai tikai vāka dēļ. Vispār pēdējā laikā esmu sajutusi īpašu vājību uz skaistiem vākiem. Labi, ka aiz šī vāka bija arī baudāms saturs. Būtu bēdīgi vilties, ja tā nebūtu. "Pazaudēto lietu glabātājs" ir rakstnieces debija literatūrā, kas tapusi pašai autorei esot smagi slimai. Šajā grāmatā sajutu klasisku angļu mieru, tajā miglā paslēpušies rožu dārzi, ir daudzas jo daudzas jaukas tasītes tējas ar cepumiem un bez tiem, ir daži dīvaināki un mazāk dīvaini personāži. Un vēl šajā grāmatā ir par to, ka nozīme var būt pat šķietami nesvarīgām un nevajadzīgām lietām. Turklāt to nekad nevar zināt, vai atrastais ir parasta draza vai kādam nelāgi zudis dārgums. Kā jau mēdz gadīties ar rakstniekiem un viņu grāmatām, pēcvārdā lasāms, ka arī Rūtai Hoganai patīk kā žagatai visu ko savākt, kas daļēji veidojis romāna sižetu.

Entonijs ir pensionēts rakstnieks, bet viņš lielāko dzīves daļu nodarbojas ar lietu glābšanu un glabāšanu. Tas nav gluži parasts vācēja sindroms, Entonija ieradums sakņojas kādā senā solījumā. Vīrietis tā arī nav spējis izdomāt, kā atrastās lietas atdot atpakaļ to īpašniekiem un kā noskaidrot to patiesos stāstus. Saprotot, ka dzīve tuvojas izskaņai, vecais, vientuļais vīrs savu mūža darbu nodod asistentei Laurai. Savā līdzšinējā dzīvē Laura nav bijusi pārāk laimīga, pievīlusi vecāku un arī pati savas cerības, puslīdz mierīgu dzīvi atradusi Entonija mājās un darba uzdevumos. Saņēmusi nu jau mirušā priekšnieka pēdējo darba uzdevumu, Laura nav īsti pārliecināta par savām spējām un sniegto uzticību, tomēr viņa nepaliek bez atbalsta.

Šī ir ļoti viegla un izklaidējoša grāmata, mazliet melanholiska, mazliet skumja, bet arī ne bez humora. Tēli tajā tik bieži dzer "jauku tēju", ka arī pati bez maz vai ar reliģisku dedzību ķēros pie tējas dzeršanas. Un vēl es mazliet sailgojos pēc Lielbritānijas, pēc miglainiem rītiem, pēc pastaigām pa dīvainām takām, kas aizved uz vecu, parkā pārvērstu, kapsētu. Šajā romānā nav spēcīgu satricinājumu, nav spēju skumju vai neizmērojamu prieka mirkļu. Taču šāds rēnums nav slikts, tas, manuprāt, ļoti piemērots tādām miglainām brīvdienām, kad negribas bāzt ārā degunu, kad gājiens uz virtuvi pēc jaunas tējas krūzes un uz tualeti ir vienīgais paciešamais maršruts. Šis nav tāds tipisks romāniņš sievietēm, kur galvenās gandrīz pusmūža vecuma varones vienīgais dzīves mērķis ir beidzot atrast savu īsto mīlestību (vai atgūt reiz zaudētu pirmo mīļoto). 

Es patiešām maksimāli maz līdu ārā no gultas un mājas pusotrā dienā, kurā lasīju šo grāmatu. Īpaši es izbaudīju mazos stāstiņus, ko Entonijs bija radījis, iedvesmojoties no atrastajiem priekšmetiem. Šie stāsti iepludināti starp to, kas notiek "šobrīd" ar Lauru un viņas dzīvi. Taču beigu beigās man radās nojausma, ka gluži Entonija izdomāti tie stāsti nebija. Taču to katrs lasītājs var prātot pats.
Lai iejustos noskaņās, iesaku fonā uzlikt kādu izlasi ar Ela Boulija (Al Bowlly) skaņdarbiem, piemēram, šo no youtube. Un vēl šajā grāmatā vairākas reizes pieminēta Etas Džeimsas (Etta James) skaņdarbs "At Last", kas man ārkārtīgi patīk un tā dēļ vien es varētu mīlēt jebko, kur šī dziesma iepīta. Kad beigusies Boulija skaņdarbu liste, uzlieciet šo, kur ir Eta Džeimsa un citi jauki skaņdarbi. Un neaizmirstiet par tēju!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru