Man vēl līdz tā dēvētajam Jēzus vecumam (33 gadi) kāds strēķītis priekšā, bet gribas taču jau zināt, kas ar mani varētu notikt, sasniedzot šo šķietamo robežšķirtni! Vai es zināšanu ieguvei maz varu iedomāties kādu labāku veidu par grāmatu? Protams, ka ne! Un "Pēcjēzus vecuma sviests" Oskara Vizbuļa autorībā tad nu varētu būt izcils ceļvedis savas dzīves sviesta līmeņa izlīdzināšanā. Ne, ne, nepārprotiet, tā nav nekāda pašpalīdzības grāmata vistiešākajā veidā. Tas ir stāstu krājums. Kaut gan arī stāstu krājumu var izmantot par pašpalīdzības grāmatu, ja sajūtat tādu vilkmi. "Pēcjēzus vecuma sviests" hronoloģiski ir autora otrā grāmata, bet pirmā (romāns, kura nosaukums vēl netiek atklāts) aizkavējusies slīpēšanas procesā un gan jau arī kaut kad būs lasāma.
Oskars Vizbulis ir profesionāls rakstītājs, bet ne tajā klasiskajā, grāmatu, nozīmē. Viņš 23 gadus strādājis žurnālistikā, pēc tam sabiedrisko attiecību jomā. Un tieši šī darba pieredze ar ikdienas stāstu stāstīšanu cilvēkiem, manuprāt, ir bijis visīstākais veiksmes stāsts autora stila izkopšanā. Krājumā apkopoti 12 stāsti (pieci no kuriem ir ciklā "Friča Maluma dzīves brīži"), kur katrā (spriežu pēc savām žurnālistes atmiņām) kaut nedaudz jūtams paša autora reiz pieredzētais, profesijā satiktie prototipi un iegūtās idejas. Reiz ar studiju biedriem spriedām, ka vismelnākais humors ir mediķiem (toreiz bariņā bija pieklīduši arī draugu draugi mediķu pāris no ātrās palīdzības brigādes), juristiem un žurnālistiem. Šajos stāstos žurnālista melnais humors ir nedaudz piegludināts (zinu, varētu arī melnāk), bet tas ir klātesošs un tas ir labs! No teksta varu vismaz nojaust to, ka mēs ar Vizbuli varētu nostāties uz viena viļņa, ja nejauši gadītos būt kādā saviesīgā pasākumā kopā.
