Agnese Zarāne "Laba meitene"

Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

Atbilstoši krājuma nosaukumam - galvenās stāstu varones ir meitenes, kuras ierobežo galvenokārt tuvinieku un sabiedrības uzlikti zīmogi, prasības un gaidas. Meitenei jābūt pieklājīgai, skaistai, paklausīgai. Un tomēr par visām varītēm laužas ārā kaut kas cits. Cilvēkā plosās iekšējas pretrunas starp to, ko gribas pašam un, kas tiek darīts sevis dēļ un to, kas patiesībā notiek tikai tāpēc, ka "tā vajadzētu" un to sagaida kāds cits. Krājumu atklājošais stāsts "Svētdiena", manuprāt, lieliski iederas pirmajās lapās ar spilgto ārējās šķietamības kontrastu pret iekšējo patiesību. Skaistā fasāde pret patiesajiem pārdzīvojumiem, kuriem neviens neticēja. Ja tālākajās lapās nebūtu titulstāsta "Laba meitene", tā vietu tikpat labi varētu ieņemt "Svētdiena". Taču arī "Laba meitene" ir ļoti spēcīgi raksturojošs gan ar saturu, gan literārajam tēlam piestāvošu un atbilstošu formu. Tie ir dienasgrāmatas ierakstiem līdzīgi skolnieces atstāsti par skolas un ikdienas dzīvi - draudzenes vecāki šķiras, kastu sistēma klasē, kurš ar kuru draudzēties un ar ko draudzēties "kotējas", cenšanās nenodarīt pāri citam, bet arī pašam ar to statusā ne nogrimt.

Un vispār tas "labums" ir ļoti stiepjams jēdziens. Meitenes nonāk dažādās ārējo un iekšējo konfliktu situācijās, cīnās ar sevi un zināmā mērā arī ar apkārtējiem. Taču dažos gadījumos izrādās, ka ārējā cīņa nemaz nav vajadzīga, jo tā izdomāta tikai pašas galvā, piemēram, stāstā "Lūgums".

Vēl šis krājums interesants arī ar to, ka ir pirmais manis lasītais, kurā iekļauts literārs teksts arī par šobrīd vēl aizvien mūsu ikdienā klātesošo vīrusu. Stātā "Babeņa" pilsētniece mazmeita pēc ilgiem laikiem atbraukusi ciemos uz Latgali pie babiņas. Divu paaudžu sieviešu dialogā un jaunās sievietes monologa domās Zarāne izstāsta gan vīrusu, tā izcelsmi un piesardzības pasākumus, gan par Latgales tukšošanos, nedaudz dzimtas vēstures un skatu uz nākotni. Kaimiņš plencis, tukšās mājas un kapi, manuprāt, kalpo kā simbolisks atgādinājums, ka apkārt ir traki, bet dzīve jau ir tā pati un jādzīvo vien ir.

Manas personīgās stīgas visvairāk aizkustināja stāsts "Papasuns", visticamāk, tāpēc, ka šķita tik pazīstams un zināmā mērā pašas piedzīvots. Tajā atklātas destruktīvas divu jauniešu attiecības - meitene nemitīgi spiesta laipot ap puiša slikto omu. Turklāt puisis diezgan nelietīgi ar to arī manipulē un  izmanto meiteni, ir greizsirdīgs, manipulatīvs. 

""Tu izskaties piedauzīgi." Viņš norāda uz manām pusplikajām tievajām kājām. Man ir īsi džinsa šorti. Es gribu parādīt savu iedegumu viņam. Un varbūt mazdrusciņ arī kādam citam. "Man likās, tev patiks..." es apmulstu, kaut gan nevajadzētu. Tas taču ir tipiskais Rinalda kompliments! Šāda veida "atzinības" vārdi nav nekas jauns. Parasti viņa uzmanības centrā ir nevis tas, cik labi es izskatos, bet gan tas, kā mans ārējais izskats varētu atstāt iespaidu uz citiem puišiem. Dažkārt arī tas, cik drēbes izmaksājušas."

Meitene regulāri strīdas ar savu iekšējo balsi, kas bļauj: "Tas nav labi! Tā nav pareizi!", taču ārējais spiediens ir spēcīgāks un skaļāks nekā iekšējā balss.

"Es smejos, taču ne pārāk skaļi. Atslābuma periodiem esmu izstrādājusi īpašu uzvedības stratēģiju. Pirmo laiku pēc samierināšanās ir jāsaglabā piesardzīgums - jādipina uz pirkstgaliem , jāaiztur elpa un jāvēro viņa reakcija. Es sasprindzinu redzi, pārējie muskuļu saspringst automātiski. Redz, cik es esmu uztrenēta, redz, cik atlētiska! Jāpaliek modrai - aizķert Rinaldu aiz ūsām ir kā viens reiz viens. Tomēr šodien jebkura mana darbība viņu nez kāpēc ļoti kaitina."

Kā neparasts, galvenā literārā tēla dēļ, lasīšanas brīdī šķita stāsts "Eltons Džons". Tie ir vienas taksometra šoferes novērojumi par klientiem, par kolēģiem, paralēli apdomājot savu personisko mazo traģēdiju. Taču pēcāk, šo atsauksmi rakstot, saprotu, ka detaļas no šī stāsta atmiņā nav iespiedušās un palikušas riņķot kaut kur perifērijā, atstājot vien aptuvenu nospiedumu.

Vairāki stāsti bija lasīti iepriekš interneta vietnēs. Piemēram, stāsts par trauksmi, apsēstību ar noteiktu lietu kārtību un no kurienes tam visam aug kājas (bez brīnumiem - šķietami normālā, bet patiesībā  traumatiskā bērnības pieredzē) "Skolas soma" iepriekš publicēts literatūras žurnālā "Punctum". Arī stāsts "Vakariņas" par meitu, kas ciemojas pie vecākiem - alkoholiķa tēva un morāli līdzatkarīgās mammas, sākotnēji publicēts turpat. Bet stāsts "Nūdisti" par sava ceļa iešanu un pretošanos tam, ko no tevis sagaida, bet ko tu patiesi gribi, pirmo reizi lasīts portālā Satori.

Kopumā mūsdienīgi un labi uzrakstīti gabali, kas pievelk un bieži vien šķiet pārāk pazīstami arī pašam. Patiks gan jaunākām, gan vecākām lasītājām.