Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos.
"Cilvēku apdzīvotajā pasaulē laikam nav citas vietas, kur vientulība izjūtama tik skaudri kā Londonas nomalēs. Lielpilsētas ar saviem cilvēku pūļiem un kņadu vismaz rada biedriskuma ilūziju, un laukos visi interesējas par visiem - varbūt pat pārāk daudz. Bet tādās vietās kā Sautbridža, ja tev nav ģimenes un mājas, ko saukt par savu, var nodzīvot pusi mūža, neiegūstot nevienu draugu. Tur mīt sievietes, it īpaši vientuļas, vecas kundzes, kas strādā par smiekla naudu un gadiem nīkst pilnīgā vientulībā. Jau pēc neilga laika Dorotija jutās nomākta un nomocījusies, un, lai kā ar sevi cīnījās, ne par ko vairs nespēja ieinteresēties. Un tieši šī laika pretīgajā apnicībā - samaitājošajā apnicībā, kas uzglūn katrai dvēselei modernajā pasaulē, - viņa pirmo reizi pilnībā saprata, ko nozīmē ticības zaudēšana." /249.lpp./
Latviešu valodā šis romāns izdots 2010.gadā un vēl aizvien nopērkams veikalos. Darba tapšanas vēsture šoreiz izskaidrota priekšvārdā un latviešu valodā tulkotā versija daļēji restaurēta tāda, kā to bija iecerējis autors, nevis kā grāmata cenzēta atbilstoši laikmeta un izdevēja prasībām. Restaurācijas process pēc Orvela atstātajām piezīmēm un vēstulēm arī izskaidrots priekšvārdā.
Mācītāja meita Dorotija Hēra dzīvo kopā ar tēvu Anglijā, nelielā Safolkas grāfistes ciematiņā, Naiphilā. Dižciltīgas ģimenes jaunākais dēls Čārlzs Hērs kļuvis par mācītāju, jo tā gluži vienkārši pienākas jaunākajiem dēliem. Savu darbu viņš dara bez īpašas degsmes un aizrautības un savā iedomībā dzīvo vai vismaz cenšas dzīvot augstmaņiem piedienīgu dzīvi, lielā mērā nicinot savas draudzes locekļus, nevis, kā pieklājas mācītājam, domājot kā uzlabot viņu dzīvi. Savus līdzekļus viņš iegulda dažādos "izdevīgos" akciju darījumos, akli neredzot savas meitas cīniņu, nodrošinot viņiem puslīdz piedienīgu dzīvi. Tēvs ir despotisks un viņam diez ko nerūp nekas cits kā vien viņš pats, tāpēc nav liels brīnums, ka pārpūlējusies Dorotija pēkšņi attopas Londonā, neko neatceroties ne par sevi, ne to, kā tur nokļuvusi. Būtībā stāsts ir par jaunās sievietes sevis apzināšanos un savu spēju robežu atklāšanu. Šajā stāstā ir gan daudz par šķietami bezjēdzīgiem baznīcas rutīnas darbiem, gan Londonas trūcīgo iedzīvotāju eksistenci, gan krāpniecisko privātskolu sistēmu, kā arī par cilvēka ticību Dievam.
Džordžs Orvels ir nesaudzīgs kritiķis pastāvošajai kārtībai, līdzīgi kā pirmajā romānā "Posts Parīzē un Londonā" pievēršoties pat sīkākajām detaļām. Nedaudz misticisma ir tajā, kā Dorotija nokļuvusi Londonā svešās drēbēs un neko neatceroties ne par sevi pašu, ne par to, ko darījusi apmēram astoņas dienas pirms tam. Taču nojaušu, ka tajā laikā šādi pēkšņi atmiņas zaudējumi nav bijis nekas neparasts (vai vismaz kalpojis par labu attaisnojumu ar prātu neizskaidrojamām rīcībām).
Mani personīgi sākumā mazliet apgrūtināja baznīcas terminoloģija un dažādo baznīcu virzieni Anglijā, jo reliģija Anglijā nekad nav šķitusi vienkārša lieta. Taču kaut kā tam tiku pāri un visai drīz Orvels pievērsās trūcīgo cilvēku ikdienai. Par šo laiku Anglijā daudz stāsta nodaļa, kurā Dorotija pievienojas klaidoņu grupiņai un atrod darbu apiņu novākšanā jeb dodas apiņot. Mākslinieciski interesants paņēmiens ir grāmatas trešā daļa par vienu nakti Trafalgaras laukumā, kas veidota kā luga. Teksts ir šķietami saplosīts mazos gabaliņos, katram ainas dalībniekam pamīšus runājot vienu vai dažas rindas. Tas lieliski ļāva iztēloties Dorotijas piedzīvoto mokpilno nakti, tieši tādu pašu sala stindzinātu cilvēku bariņā.
Kad šī murgainā nakts beidzas, sākas ceturtā nodaļa, kurā daļēji ieskicējas arī tēva skatījums uz to, ko trīs nodaļas lasītājs ir uzzinājis caur Dorotijas/Ellenas prizmu. Turpat arī straujš pavērsiens mācītāja meitas dzīvē it kā uz labo pusi. Taču tas ir tikai šķietami, jo šeit lasītājs uzzina par privātskolu sistēmu, kur galvenais ir mācību maksa nevis zināšanas. Vēl viens straujš pavērsiens un Dorotija var atgriezties mājās pie tēva. Man pārsteidzošā kārtā, sieviete, kura visskarbākajos apstākļos apzinājusies sevi gluži vai no nulles punkta, izvēlas atgriezties pie tā, kas viņu līdz nullei novedis. Sievišķīgi biju cerējusi, ka Dorotija, zaudējusi ticību Dievam, uzdrošināsies noteikt savu dzīvi pati.
"Pārliecība mainās, domas mainās, taču kaut kas pašos dvēseles dziļumos paliek nemainīgs. Ticība zūd, bet joprojām tāpat kā agrāk saglabājas vajadzība pēc tās.
Un, ja ir ticība, kāda nozīme visam pārējam? No kā gan jābīstas, ja pasaulē ir mērķis, kam kalpot un kuru, to darot, tu spēj izprast? Visu cilvēka dzīvi apgaismo šī mērķa apziņa. Sirds tad nepazīst ne garlaicības, ne šaubu, ne tukšuma sajūtas, ne bodlēriskas apnicības, kas tai var uzglūnēt kādā vientulības brīdī." /283.lpp./
Grūti teikt, vai man "Mācītāja meita" patika tikpat ļoti kā "Posts Parīzē un Londonā", taču otrais darbs ir šķietami viengabalaināks, kamēr Parīzes un Londonas romāns brīžiem šķita kā saausts no daudziem "mednieku stāstiņiem" vai pilsētas leģendām. Vienlaikus arī šī grāmata šķiet izcils Anglijas attēlojums 1930-tajos gados līdz ar visiem šķiru aizspriedumiem un sabiedrības slāņojumu. Tajā nav naivisma, tikai skarbs skatījums uz realitāti. Un ar ko gan atšķiras Orvela Anglijas lētā darbaspēka ekspluatācija no 21.gadsimta sezonas darbiem miglainajās Lielbritānijas ārēs? Pagaidām Orvelam jāuzliek pauzīte, lai nepārsātinos. Varbūt kādreiz izlasīšu arī pārejos divus vēl nelasītos latviešu valodā tulkotos "Toreiz Birmā" un "Lai plīvo aspidistra".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru