"Saskarsmes atslēga ir abpusējība jeb atgriezeniskā saite, tādēļ pārāk liela atturība vai lēnprātība kļūst par pirmo šķērsli tuvošanās mēģinājumam." /18.lpp./
Latviešu autores Elīnas Barretas grāmatu "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim" no izdevniecības saņēmu vēl pirms Ķīpsalas grāmatu svētkiem, pat autogrāfu ieguvu un ar autori aprunājos, taču lasīt pabeidzu vien tagad. Lai arī grāmatiņa maza un izlasāma ātri, tai visu laiku pa priekšu iespraucās citas grāmatas.
Katrs, kurš mani dzīvē saticis kaut reizi, zina, ka man ar socializēšanos problēmu nav. Ņemot vērā, ka mēdzu vienreiz satiktus cilvēkus satikt arī otro un trešo reizi un uz ielas, mani ieraugot, neviens otrā pusē nebēg, es pieļauju, ka man ne tikai nav problēmu ar komunicēšanu kā tādu, bet nav arī problēmu ar korektu, sociāli pieņemamu un patīkamu socializēšanos.
Man gan ir viena īpašība, kuru personiskās attiecībās cenšos bet apspiest, piedomāt, kontrolēt, bet tas, atzīstu, ne vienmēr sanāk - es bieži pārāk daudz pļurkstu pati un pārāk maz ļauju runāt otram, uzdodu jautājumu un ātri cenšos arī padalīties ar savu viedokli. Atvainojos! Es apzinos savu trūkumu un ar sevi strādāju. Cenšos laboties.
"Attiecībām starp dialoga dalībniekiem ir jābūt atvērtām, proti, saskarsmes rezultātā iegūtās zināšanas ir jāapvieno ar jau zināmo." /37.lpp./
Bet par to socializēšanās rokasgrāmatu runājot - vai var būt vēl piemērotāks laiks lasīt šo grāmatu? Īsti laikā! Mēs tūlīt būsim nosēdējušies mājās, izolējušies un karantinizējušies, kovidizējušies līdz nelabumam. Par KO komunicēt tā kā būs - nu taču par vīrusu un visu saistīto, kā pārdzīvots, cik izdzerts, cik griķu neapēsts palicis pāri un vēl, un vēl, un vēl. Bet KĀ socializēties varbūt dažam labam būs jāmācās no jauna.
Autore izvēlējusies likt nosaukumā rāmējumu uz latvieti, bet man negribētos tam piekrist. Vai "latvieša" var aizvietot ar "cilvēka"? Noteikti! Attiecīgi padomi, socializēšanās traucēkļi un aprakstītie tipāži atrodami ne tikai starp latviešiem, bet arī citu tautu pārstāvjiem. Man šķiet, ka labāks akcents būtu uz to, ka šī ir rokasgrāmata cilvēkiem, kuri grib socializēties. Šī būs rokasgrāmata cilvēkam, kurš sapratis, ka viņam socializēšanās neesamība traucē, ka viņam tā vajadzīga sevis paša dēļ.
"Regulāra saskarsme ar līdzcilvēkiem dod arī reālus veselības ieguvumus. Veicot pētījumus, ir pierādīts, ka tā būtiski uzlabo smadzeņu darbību, stiprina imūnsistēmu, mazina demences un depresijas risku un tādējādi palielina dzīves ilgumu." /17.lpp./
Taču, manuprāt, ar solījumiem par ilgāku un veselīgāku dzīvi vien nebūs gana, lai motivētu kādu socializēties. Nīgriem klusētājiem pēc savas būtības šī grāmata nebūs pirmais solis uz socializēšanos. Pirmais būs sapratne.
Vispārīgi raugoties, šī grāmata ir ļoti īss, nepilnās 100 lappusēs konspektēts apkopojums tam, ko es, piecus gadus augstskolā mācoties, lasīju 101 grāmatā, rakstīju kopsavilkumus (čau, RSU!) un referātus un par ko beigās maģistra grādu ieguvu. Varbūt tieši šī apjausma mani apstādināja grāmatas lasīšanas pusceļā un ļāva lasāmo kaudzē uz augšu pavirzītiem citiem darbiem. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir.
Elīnas Barretas grāmatā man interesanta šķita sadaļa par universālajiem sarunu tematiem. Tādi ir kultūras pasākumi, koncerti, ceļojumi vai sporta notikumi (gribētos vēl piebilst no sevis, ka arī lasītas vai lasīšanai iecerētas grāmatas). Ir arī lieku reizi atgādināti vairāki āķīgi temati un tie trīsreiz galvā jāapgroza pirms ievijami sarunā ar mazāk pazīstamu cilvēku, piemēram, darbavieta, politika un reliģija. Plašās apskatāmās tēmas apbrīnojami mazajā apjomā vieta atradusies pat pāris teikumiem par pieklājību jeb etiķeti kultūras pasākumos. Kaut gan tagad domāju, ka uz klepotājiem teātru izrādēs un kamermūzikas koncertos vēl ilgi skatīsies ar tik lielām aizdomām, ka pusslimie gluži vienkārši labāk neizmantos nopirkto biļeti un pašsaglabāsies nekā riskēs tikt biedru izmesti no pasākuma.
Īsāk sakot, cilvēks, kurš komunikāciju mācījies augstskolā, neko vēl nezināmu šajā grāmatā sev neatklās. Vien varbūt nedaudz atsvaidzinās atmiņu. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir liela vēlme socializēties ar pozitīvu efektu uz savu dzīvi, bet trūkst iemaņu, zināšanu vai drosmes, Elīnas Barretas veikums varētu būt pirmais solis ceļā uz mērķi.
Starp citu, mana lieliskākā socializēšanās pieredze un prasmju apguves skola bija darbs kafejnīcā. Es runāju ar visiem cilvēkiem, kuri nebija klaji noraidoši pret mani, vienmēr atsaucos apmeklētāju iniciatīvai parunāties, atbildēju uz jautājumiem, ja viņus interesēja mana uz galda atstātā mācību vai brīvbrīža lasāmgrāmata. Tādā veidā es gan daudz ko uzzināju, iemācījos (piemēram, akupresūras pamatus galvassāpju novēršanai), gan praktizēju savas prasmes veidot abpusēji patīkamas, interesantas un izdevīgas sarunas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru