Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.
Galvenā stāstītāja Kimia Sadra ir augusi kultūrā, kur kopiena stāv pāri indivīdam, un nu viņai jādzīvo pasaulē, kur individuālais labums ir visaugstākais mērķis. Meitene vecāku politiskās pārliecības un pilsonisko aktivitāšu dēļ tiek izrauta no milzīgas, skaļas, austrumnieciskas bagātas ģimenes un dodas trimdā uz Parīzi, kur ir vien daži paši tuvākie - mamma, tētis un divas māsas. Līdzšinējā pasaules uztvere, iedomas un ilūzijas par sabiedrību Parīzē (un Eiropā kopumā) sašķīst gabaliņos kopā ar Irānā palikuši dzīvi. Kimiai dzīves laikā jāstiķē sevi kopā kā saplīsušu austrumniecisku rakstu rotātu vāzi, un brīžiem šī stiķēšana ir visnotaļ destruktīva. Dezorientāls šajā meitenē ir ne tikai ar kultūru un izcelsmi saistītais, bet arī seksuāli, un arī šie meklējumi nepadara savas identitātes veidošanu vieglāku.
Starp jaunas sievietes stāstu par savas identitātes zaudēšanu un meklēšanu, par personisko dekonstrukciju, seksualitātes un sava dzimuma apzināšanos, savas personības rekonstrukciju, pavīd arī stāsts par Irānas politisko pārmaiņu līkločiem gadu desmitu laikā. Jāatzīst, ka par šo tematu maz zinošam lasītājam pietrūkst konteksta tieši šajā otrajā stāsta līnijā, prasās pameklēt papildus informāciju. Lai arī abi stāsti ir neatņemami, cieši savīti un viens otru veidojoši, tomēr visvairāk izbaudīju tieši tās teksta daļas, kur bija stāsts par Kimias ģimenes vēsturi, sākot no persiešu vecvectēva ar 52 sievu harēmu un beidzot ar īsu ieskatu Kimias abu māsu māsu centienos atrast savu identitāti jaunajās dzīves reālijās mūsdienās.
Negara Džavadi ir ļoti talantīga stāstniece, kura savā tekstā ielikusi gan ironiju, gan skumjas, humoru un cilvēciskās vājības, viņa apskata daudz un vienlaikus arī nepasaka tik daudz. Irāna ir viena ļoti pretrunīga valsts, kur vienas paaudzes laikā sievietes te strauji zaudējušas savas tiesības, te uz brīdi atguvušas un jau drīz atkal zaudē. Prātā var sajukt, ja esi sieviete šajā politiski reliģiskajā murskulī. Šajā stāstā ir gan austrumnieciskās tradīcijas, gan rietumnieciskās vēsmas, kas veido savādi brīnišķu, šķietami pat disonējošu ainu un attiecīgi neveicina arī pasaules uztveres viengabalainību. Diemžēl Negara Džavadi pārāk neaizraujas ar detalizētu skaidrošanu, kā Irānas iedzīvotāju ikdienu ietekmē mētāšanās no rietumnieciskas brīvības uz reliģisku dogmu ierobežotu dzīvi. Šim visam autore pieskaras gluži kā mājieniem un fragmentāri. Diemžēl. Taču tas ir piedodami, citādi grāmata, kas jau tā veidota sīksīkā drukā, kļūtu vēl divtik biezāka. Jāsaka, ka pēcgarša šim romānam sajūtu līmenī ir tāda, ka kaut kā pietrūka, kaut kur aizšļūkts pa virsu, lai arī lasītājam būtu gribējies, lai tiek rakts dziļāk. Bet darbs noteikti izlasīšanas vērts un rada vēlmi lasīt vēl. Fantastisks ģimenes mitoloģijas, māsu attiecību un vēstures savijums vienā grāmatā.
Ja ir iespēja, aizejiet Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā uz Jāzepa Grosvalda izstādi. Telpā, kas veltīta mākslinieka austrumu cikla darbiem un Tuvajos austrumos pavadītajam laikam, var mēģināt sajust un vizualizēt arī šo grāmatu. Pašai šķiet neparasti un interesanti, kā man sakrita un sasaucās "Dezorientālistes" lasīšanas laiks un izstādes apmeklējums.
"Mincīši, dzīve ir risku pilna. Ja neriskējam, mēs paļaujamies, bet tie, kas pakļaujas, tie mirst, ja ne citādi, tad aiz garlaicības." /294.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru