Negara Džavadi "Dezorientāliste"

Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.

Golnāza Hašemzāde Bunde "Tie bijām mēs"

"Dažas nedēļas. Pusgads. Daži gadi. Vai ir kāda atšķirība? Neesmu droša. Tie ir nevienādi laika nogriežņi. To es saprotu. Bet kāda laikam ir nozīme, šajā situācijā? Ko lai es iesāku ar laiku? Slimības laiku. Vientulības laiku. Laiku, kas pavadīts nāves gaidās. Ko var iesākt ar laiku, ja tu no tā nebūvē nākotni? Es nezinu. Un es domāju, ka varbūt tas ir tāpēc. Varbūt tāpēc tas notiek tieši ar mani, varbūt tāpēc vēzis ir izvēlējies mani. Jo es nezinu, ko iesākt ar laiku. Jo es nezinu, ko iesākt ar dzīvi." /21.lpp./

Kaut kur zemapziņā man bija nogulsnējusies vēlme izlasīt Golnāzas Hašemzādes Bundes "Tie bijām mēs". Galvenokārt tāpēc, ka man interesanti redzēt, ko un kā raksta autori, kuri nav dzimuši un auguši kādā Eiropas valstī vai citā angļu valodā runājošā zemē. Man patīk sev caur romāniem atklāt sev to vēsturi, kurai skolā nepievērš daudz uzmanības, vai atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Lasīt kādu grāmatu un atpazīt vēsturisko kontekstu, saprotot, kā tajā ievietojas literārie tēli un iedomātie notikumi, ir patiesa bauda un apmierinājums par savām prāta spējām. Savukārt vēl nezināmā atklāšana caur daiļliteratūru rada jauniegūtu zināšanu prieku.

Golnāza Hašemzāde Bunde (Golnaz Hashemzade Bonde) ir dzimusi Irānā un kā bērns ar vecākiem emigrējusi uz Zviedriju. Šo grāmatu pie lasāmajām vēlmēm ielika arī "Tie bijām mēs" sižets, kas būtībā ir viena, ar vēzi slima cilvēka, monologs. Ja runājam par vēzi, tad esmu lasījusi Lūka Alnata "Mums pieder debesis", kur tēvs izsāp dēla zaudējumu. Savukārt par "eksotiskāku" zemju autoriem domājot, man ir gan veiksmīgākas lasīšanas pieredzes (piemēram, čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas "Hana") , gan ne pārāk veiksmīgi atklājumi (piemēram, dienvidslāva Sašas Stanišiča "Kā zaldāts labo gramofonu" vai somu rakstnieces Jūli Niemi "Tu neiesi viens"). 

Bena Afleka filma "Argo"

Šodien spontāni nolēmu savu vīrieti uzaicināt uz randiņu kinoteātrī. Vistuvākais manam darbam ir Kinogalerija Kino Suns, kuram garām skreju teju vai katru mīļu dienu. Mana izvēle krita par labu aktiera Bena Afleka režisētajai filmai "Argo". Par šo filmu biju dzirdējusi vien tik daudz, ka tā visticamāk saņems daudz Oskarus un ir laba. Viss...