Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.
