Ar nāvi tā ir vienmēr. Jo senāk tā ir iestājusies, jo mazāk ietekmē dzīvos. Laiks iznīcina dzīvi. Laiks iznīcina nāvi." /17.lpp./
Franču rakstnieces Valērijas Perēnas (Valerie Perrin) "Svaigs ūdens puķēm" ir grāmata, ko nebūtu izvēlējusies, manuprāt, neveiksmīgā vāka dēļ. Tas mudina domāt par salkanu un pavieglu romāniņu. Arī anotācija var maldināt. Taču es ignorēju vāku un ļāvos citu lasītāju atsauksmēm, grāmatklubu biedru un grāmatmīļu ieteikumiem. Labi, ka tā! Es jūtos daudzkārt ieguvusi, jo šī ir vienkārši apburoša grāmata! "Svaigs ūdens puķēm" nav tikai šķietami vientuļās kapu uzraudzes dzīves stāsts. Tā ir mīlestība, noslēpumi, sagadīšanās, dzīvie un mirušie, liktenis un nejaušības, tie ir cilvēki ar drosmīgām izvēlēm un cilvēki ar gļēvu dzīvi. Un vēl tā ir brīnišķīgi līdz pašām beigām noturēta intriga.
Violeta Tusēna ir kapu pārzine, šis darbs ir bijis terapeitiska nejaušība viņas līkumotajā dzīves ceļā. Viņa nekad nav pazinusi savus vecākus, nevienā no audžu ģimenēm nav aizkavējusies pārāk ilgi un likumsakarīgi agri izveidoja pati savu ģimeni, kurā rast piepildījumu un jēgu. Taču laime pie Violetas nekad neaizkavējas ilgi, tāpēc citkārt viņa laimei nenotic. Violeta ir rūpīga mirušo goda sargātāja un ar cieņu attiecas pret aizgājējiem un viņu sērojošajiem tuviniekiem, viņa ir vērīga un atbildīga savā darbā, jo nekā cita viņai īsti nav. Nenoliegšu, ka iespēja kaut ko uzzināt par kapu pārziņa darbu mani intriģēja. Tas nekas, ka stāsts ir par Franciju un varbūt pat ne tuvs patiesībai. Neņemšos skaidrot, kā nu ir īstajā dzīvē. Ticēšu romantizētam amata aprakstam un pieņemšu par pilnu esam. Tomēr kapu pārziņa amats nav pārāk bieži aprakstīts un tāpēc raisa ziņkārību.
Valērija Perēna neaprobežojas tikai ar galvenās stāsta varones tēla atklāšanu, pārējos atstājot kā fona dekorācijas. Autore ļauj lasītājam pamatīgi iepazīt arī citus Violetai nozīmīgos cilvēkus un tas ir svarīgi, lai spētu pamatīgi līdzpārdzīvot nebūt ne vienkāršajam sievietes liktenim.
Brīnos, ka neviens lasītājs nav izveidojis Spotify mūzikas sarakstu ar dziesmām, kas skan cauri Violetas Tusēnas dzīvei. Jāatzīst, pati tam biju par slinku, jo mūzikas nemitīgo klātesamību pamanīju tikai, kad biju jau krietni ielasījusies un nespēju pārstāt lasīt uz priekšu, lai šķirstītu atpakaļ un uzmeklētu vēlreiz visas nosauktās dziesmas un māksliniekus. Tāpēc ļoti iesaku - tiklīdz Violeta piemin mūziku, neesiet slinki kā es, uzmeklējiet to un noklausieties. Mūzika šajā romānā ir gluži kā vēl viens tēls. Ak, jā, ja vēl neesat lasījuši Džona Ērvinga "Sidra nama likumi", noteikti izlasiet to pēc Perēnas romāna. Tas būs kā mazliet turpināt ceļu kopā ar Violetu, jo šķirties no viņas, aizverot grāmatas vākus, ir mazliet skumji. Šī nebūs dinamiskas literārās spriedzes pieredze. Šīs būs gaišas skumjas par nenovēršamo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru