otrdiena, 2020. gada 15. decembris

Silvija Brice "Baigās piezīmes"


“Rādās, ka būs lietus. Mēs ar riteni rāpojām pretī rietumvējam kā ienaidnieka špijoni, tā nav nekāda braukšana, un vispār – liedagā pilns kā tramvajā, uz 10 km veseli divi cilvēki un taisni tur, kur man jābrauc. Viss. Eju vārīt kafiju.” /116.lpp./

Ražīgās tulkotājas Silvijas Brices pašas sarakstīto grāmatu "Baigās piezīmes" nopirku pati jau pirmajā dienā, kad tas e-veikalā bija izdarāms. Varētu jau pagaidīt, kas Ziemassvētkos būs sadāvināts un paciesties, varbūt kādu dāvanu karti iztērēt jau nākamajā gadā. Bet ne taču! Izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka Facebook ierakstīja, ka šai grāmatai tirāža tikai 800 eksemplāri - komentāros sarosījās grāmatu dižlasītāji un šīs grāmatas dižgribētāji. Sagaidu arī es grāmatu e-veikalā iesēžamies, pāris viegli peles klikšķi un lasāmais jau ir ceļā pie manis. 

Skaista acīm, patīkama arī pirkstiem, tā vien gribas taustīties ap reljefo ākstu un iespiesto nosaukumu, bet pasargdies tik ar netīriem knaģiem nogramstīties, viss skaistums vējā! Balts vāks tomēr prasa savu etiķeti lietošanā. Mandarīnus ēst pie šīs grāmatas nesanāks viss, bet kafiju padzert ar Silvijas Brices kundzi gan mierīgi. Es, starp citu, vienā piektdienā arī nopirku brīnišķīgu jaunu kafijkrūzi. Divu iemeslu dēļ - tāpēc, ka piektdienā drīkst un tāpēc, ka man tāda vijumiem izgreznota kafijkrūze šķita ļoti atbilstoša grāmatai, ko tobrīd lasīju un uztvēru kā kafijtases sarunu ar autori.

Kad atšķīru pirmās lapas, biju pārsteigta par to, cik daudz brīvas vietas palicis gandrīz ikkatrā grāmatas lappusē. Papīra taupītāji nebūtu priecīgi. Manuprāt, šāds teksta izvietojums lappusēs palīdz labi nošķirt, kur beidzas viena piezīme un kur sākas nākamā, tās nesajaucas vienā monolītā tekstā. Tas zināmā mērā atgādina piezīmju blociņu, kur atsevišķi jaunā lapā tiek ierakstītas piezīmes katrai dienai vai citam atbilstošam laika nogrieznim, kad piezīme top. Bet varbūt lielais brīvās vietas daudzums paredzēts lasītāja atbilžu pierakstīšanai? Ar grāmatu taču var arī sarunāties un rakstītam vārda vienmēr spēks lielāks nekā pateiktam.

Visa grāmata veidota no sešām daļām, kuras aptver tulkošanu, pārdomas par literatūru, atmiņas par klejotājiem, dažādus niekus, piezīmes no dzīves piejūrā un maigu atgādinājumu par laika neizbēgamo ritumu. Man vislabāk laikam patika piezīmes no liedaga. Laikam tāpēc, ka tās ikdienai vistuvākās. Tulkošanas, literatūras un klejošanas piezīmēm man, iespējams, brīžiem bija par maz fona zināšanu, lai pilnvērtīgāk uztvertu dažu labu joku. Savukārt “Maigais kalendārs” šķita kā jauka nodeva senčiem un pašai sev, vārda “nodeva” vislabākajā nozīmē. Varbūt te labāk iederētos apzīmējums “cieņas apliecinājums” senčiem? 

Īpaši humorīgas man šķita pārdomas par telefonu, kas zvana tieši tad, kad nevajag. Telefona zvans “traumē miermīlīgus cilvēkus.” /17.lpp./ Šo vienu lappusi pielikšu nofotografētu arī pilnā garumā savā Instagram kontā. Redz, izrādās, ka ne jau tikai mūsdienu jauniešiem khem khem, kā mēdz raksturot Twiterī, telefona zvans var būt liels piedzīvojums un ne vienmēr tas ir patīkams. Labāk, ja vien nav steidzami kāds novācams, uzrakstiet ziņu un ļaujiet cilvēkam to izlasīt, kad viņam tas būs ērti un neizraus no darba ritma.

Kopumā aizraujoša lasāmviela, gluži kā patiešām pāršķirstot kāda cilvēka personīgas piezīmes. Teksti ir asredzīgi, ar humoru, ne bez nelielas sevis pašas pavilkšanas uz zoba. Kas zina, varbūt kādu lasītāju pamudinās arī pašu pierakstīt kādu domugraudu blociņā un pēc gadiem tekstus atstāt mantojumā pēctečiem kā savu personību raksturojošus. Bet to tulkotāja darba garoziņu varbūt gribējās vēl plašāk iekost. Mazliet ieskats bija, bet man burkšķ vēders, jo bija par maz!





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana