pirmdiena, 2020. gada 28. decembris

Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"


Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Galvenais grāmatas varonis ir arī sarunbiedrs lasītājam - neparasti apķērīgs kaķis, kurš dalās savos novērojumos. Nē, kaķis nav sarunbiedrs. Viņš risina monologu tik meistarīgi, ka lasītājam nekas cits neatliek kā pavērtu muti klausīties un līdzpārdzīvot. Šim kaķim autors, šķiet, uzkrāvis visu paša samērā neilgās dzīves smagumu un filozofiskos novērojumus. Rakstnieks, kurš līdz šim bijis aktieris, un tāds, visticamāk, būs arī turpmāk, apkārtni redz mazliet citādāk nekā vienkārši rakstnieks - šķietami ar jūtīgāku, atvērtāku dvēseli.

Ja sākotnēji biju mazliet sakaitināta par nereālo kaķa domu gājiena attēlojumu un pie sevis šņācu, ka tik ļoti cilvēciskot kaķi nudien nav vajadzības. Taču pēc kāda brīža iejutos un sapratu, ka te nav pamata šņācieniem un sašutumam. Šis ir caurumcaur krieviski inteliģents romāns ar dažu labu pārspīlējumu, bet ar ārkārtīgi dziļu kultūras slāni apakšā. 

Kaķis Savēlijs savā ziņā ir gan pats sava likteņa noteicējs, gan liktenīgu sakritību upuris. Taču visos notikumos viņš ir vieds vērotājs. Un tā šī grāmata pamazām izved cauri viena konkrēta kaķa dzīvei un atsevišķu citu kaķu dzīves posmiem. Kad biju gandrīz pēdējā grāmatas nodaļā, apmēram vidū esošo daļu "Belakvina piezīmes" pārlasīju vēlreiz. Mēģināju cilvēku portretos vēlreiz sazīmēt tos, kuri bijuši Savēlija dzīvē. Arī jūs mēģiniet nepārskriet pāri cilvēku dzīves stāstiem, steidzoties atpakaļ pie kaķa, bet pakavējieties.

"Lai paši ar sevi samierinātos, cilvēki izgudrojuši daudz  dažādu viltību. Piemēram, izklaides. Vakaros pastaigājoties pa Maroseiku, es vēroju pilsētniekus. Vīrieši un sievietes nevaldāmos baros vazājās pa apkaimi. Viņi centās paši sev iestāstīt, ka dzīve ir bezgala jautra. Kātoja pa Maroseiku no bāra uz bāru, novedot sevi līdz stāvoklim, kad paša esības niecīgumu apslāpē strauji riņķojoša eiforija. Dienas izbailes atkāpās, šaušalīgie jaunumi vairs nelikās tik griezīgi. Katru pārvietošanos cilvēki iemūžināja telefona fotogrāfijā un uzreiz to ielika internetā, lai savāktu skopas uzmanības zīmes un kaut uz laiku piesegtu briesmīgo iekšējo kailumu." /85.lpp./


Jā, mēs, cilvēki, varam domāt par kaķiem visādi. Taču, cik man sanācis dzīvot kopā ar dažādiem kaķiem, viņiem noteikti ir savi novērojumi par cilvēcisko, bet brīžiem ļoti necilvēcīgo pasauli. Visi mani līdzšinējie mājas kaķi ir ieradušies pie mums no ielas. Ričards bija nežēlīgu pagalma bērnu nomocīts, apsvilināts un izvārdzis kunkulītis, kurš ierāpās manai mammai klēpī un iekaroja viņas sirdi, murrādams un tūcīdams ar ķepām viņas ziemas jaku. Izmazgāts un apārstēts, mazā, pelēkā nelaimes čupiņa izrādījās balts, pūkains skaistulis ar spilgti zaļām acīm. Lielā pateicībā par uzņemšanu un glābšanu viņš pie mums nodzīvoja 18 gadus. Jā, dažreiz Ričardu vilka uz skrējienu bēniņu virzienā, taču katru reizi viņš diezgan ātri attapās, atsaucās un atgriezās savās mājās pie svaigajām nierītēm.

Mans pašas mājās atstieptais "bomzītis" bija Mia. Sēdēju uz soliņa, risināju savas svarīgās pusaudžu sarunas, kad šī trīskrāsu pusaudze ierāpās klēpī un aizgūtnēm sāka laizīt man rokas. Atnesu kaķi mājās, iespundēju vannas istabā un devos uz darbu, cerot, ka izdomāšu, kā salabināt mājās jau dzīvojošo Ričardu un šo jauno kaķi.  Taču vairāk domāju par to, kur atrast šim kaķim citas mājas, jo mums taču jau dzīvnieki bija. Viņa palika pie mums. Mia bija vissuniskākais kaķis, kāds man jebkad bijis. Es ar viņu varēju braukt pastaigās brīvā dabā, sākumā pavadiņā, bet tad sapratu, ka viņa man sekoja, vienmēr atsaucās uz vārdu ar skaļiem ņaudieniem un trīcošu asti (nav gluži luncināšana kā sunim, bet kaut kas uz to pusi), Mia ar mani nakšņoja teltīs un guļammaisos, grauza adatainus kaktusus, ūdeni dzēra tikai tekošu no krāna un naktīs vienmēr gulēja zem segas. Mia bija pateicīga un priecīga, ka atradusi mājas pie mums, nekad nemēģināja bēgt vai atgriezties ielas dzīvē. Kā vieda kaķe, viņa prasmīgi izdresēja arī mazsuni, kas viņas dzīves laikā papildināja mūsu mājdzīvnieku pulku. Mia aizgāja 16 gadu vecumā. 


No ielas vai likteņa patversmē esam paglābuši vēl vairākus kaķus, taču pārējie uz patstāvīgu dzīvi apmetušies laukos. Katrs ar savu raksturu un interesantiem paradumiem, taču visi savā ziņā mīļi. Ironiskā kārtā - visnešpetnākie, nemīļākie un bailīgākie mūsu ģimenes kaķi nākuši tieši no citu cilvēku mājām nevis no ielas.

Tā manas pārdomas par izlasīto grāmatu pārvērtās par ceļojumu mīļās atmiņās. Un man atkal gribas kaķi - pašai savu likteņa pabērnu, kurš pie manis atnāk un paliek pats. Man gribas kaķi, kurš dzīvos savu dzīvi tepat līdzās mūsējai. Bet grāmatu gan izlasiet un kaķus mīliet, bet nesagūstiet viņu svabado garu!




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana