Olga Gromova "Cukura bērns"

"Labs cilvēks var izturēt.

Izrādījās, ka izturēt nav nemaz tik sarežģīti. Nevajag raudāt - ir jāievelk elpa un jānogaida. Ja uzreiz neapraudies, pēc tam to darīt jau ir smieklīgi." /17.lpp./

Tik skaists un izsmalcināts krievu rakstnieces grāmatas "Cukura bērns" vāks slēpj ārkārtīgi aizkustinošu
stāstu. Lai arī par grūtībām un nežēlību, taču caur neizmērojamu gaišumu un labestību. Grāmata paredzēta kā stāsts apmēram pamatskolas vecuma bērniem, vismaz stāstītāja tā autorei novēlējusi - uzrakstīt stāstu bērniem, nevis kārtējās banālās represiju atmiņas. Diemžēl man bail, ka tieši manām pieaugušā acīm tīkamais, estētiskais vāks kavēs grāmatas nonākšanu pie bērniem. Vienlaikus, es nespēju iedomāties grāmatai par vāku neko bērnišķīgāku un šķietami bērna acij krāsaini tīkamāku. Piecus gadus vecās Stellas Nudoļskas stāsts noteikti ir ieteicamā literatūra palielākiem bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, jo tas ir ne tikai par vēsturi, bet arī par labestību.

"Domāju par to, cik mums tagad grūta dzīve. Kur tētis - nav zināms un kā gan lai viņš mūs atrastu, ja mēs esam tik tālu? Un kālab ar mums nemitīgi notiek kaut kas slikts? Bet mamma diezin kāpēc visu laiku stāsta, ka labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizētonu. Kā tad tā - vairāk? Kāpēc tad mēs esam šeit? Un no senās brīnišķīgās dzīves man nekas nav palicis pāri. Asaras birst pašas no sevis.

Kā tā - nekas? Ir palicis galvenais - mamma. Drīz mamma atnāks no darba. Smiesies. Pajokos. Pastāstīs kādu interesantu atgadījumu, kas tai dienā noticis, iekurinās krāsni. Un, darot mājas darbus, dziedās - dziedās visu, ko man gribēsies vēlreiz dzirdēt." /115. lpp./

Ilustrācija krievu izdevumam,
autore Marija Pasternaka

Autore Olga Gromovs pierakstīja stāstu, ko viņai uzticēja kaimiņiene. Cienījamā vecuma kundzi Gromova satika nejauši, vārdu pa vārdam sarunājoties un sakārtojot ziedojumus tālākai sūtīšanai, Gromova saprata, ka kaimiņienes dzīve ir iemūžināšanas vērta. Ne bez pierunāšanas, Stella Nudoļska atdeva lasītājiem savas siltās atmiņas par mīļo mammu skarbajos dzīves vējos. Darbu pabeidza Olga Gormova, izpildot solījumu Stellai un Ērikam.

Maskava, 1930-tie gadu beigas un 1940-tie gadi. Mazā Stella dzīvo ideālu dzīvi -mīloši vecāki, kuri gatavi visu laiku mājās veltīt viņai. Kad vecāku nav mājās, ir gādīga aukle. Ikdiena ir koša un siltuma pilna līdz kādā dienā Stellas tētim nākas steidzami aizbraukt. Paralēli bērna skatījumam nedaudz ieskanas arī pieaugušā redzējums par notiekošo, kas ļauj lasītājam izprast to, ko bērns vēl pats nepateiktu. Meitenītes tēvs tiek apsūdzēts kā dzimtenes nodevējs un izsūtīts. Drīz vien izsūtījumā uz citu vietu jādodas arī dzimtenes nodevēja ģimenei - sociāli neuzticamiem elementiem. Gādīgā aukle neliedz padomu, kas, iespējams, ne reizi vien izglāba Stellu un viņas mammu. Taču labus cilvēkus viņas abas sastapa arī izsūtījumā Kirgīzijā.

"Braucām vairākas stundas, pēc tam mūs kopā ar kastēm un maisiem pārkrāva slēgtā mašīnā un veda tālāk.

- Mammu, kāpēc tā? - es čukstēju.

- Sākumā es priekšniekam Frunzē atbildēju tā, kā uzskatīju par vajadzīgu, bet pēc tam uzdevu nevajadzīgus jautājumus. Nekad un nevienam neuzdod jautājumus. Te jautājums var maksāt dzīvību. Jautā vienīgi man un tad, kad neviens nedzird.

Es to iegaumēju." /34. lpp./

Spēku abas izsūtītās rod dzejā, dziesmās, literatūrā un kultūrā, kas ir čemodānā neieliekamas un tāpēc arī neatņemamas. Taču pazaudēt to visu gan ir viegli, līdz ar cīņas sparu. Mamma parūpējās par meitas izdzīvošanu ar gara barību, pat, ja taustāmas pārtikas bieži trūka.

Ilustrācija krievu izdevumam, 
autore Marija Pasternaka

Jā, brīžiem ļoti jūtams tas, ka atmiņas ietērptas literārā apdarē, lai būtu lasāmas, lai aizrautu lasītāju sev līdzi. Kādi dialogi šķiet nedaudz nereāli, bet kopējā vēsture nav maināma vai izdomājama. Jaunā sieviete un mazais bērns tika nepamatoti izmestas no ierastās ikdienas un mājā, aizsūtītas izdzīvošanai skarbā Vidusāzijas stepē tikvien kā ar to, ko iedomājušās paņemt līdzi čemodānā un vienā nododamās bagāžas vienībā. Un abas izdzīvoja - sieviete, visticamāk, meitas dēļ, meita - tamdēļ, ka mamma atdeva sevi visu un nezaudēja savu cēlo garu un kultūru. Šajā stāstā ir tik liela ticība labajam, ka šķiet, tieši tā bijusi galvenais dzinējspēks izturēt. Lai arī ļaunums ir visapkārt, Stella Nudoļska atcerējās un stāstīja labo. Jā, atmiņa ir selektīva, bet tam es nepiesiešos. Stāsts ir ļoti skaisti uzrakstīts. Par labo sliktajā.

"Jēdziens "labs cilvēks" ietvēra daudz.

Labs cilvēks ar visu tiek galā pats.

Cilvēks var izdarīt visu, sākumā ar kāda cita palīdzību, pēc tam - viens pats. Piemēram, trīsarpus gados cilvēks pats apģērbjas un nomazgājas. Bet vecāks - arī spēlējas pats, jo daudz ko jau zina un no sev zināmajiem stāstiem var sacerēt daudz citu.

Labs cilvēks ne no kā nebaidās.

Šausmīgi ir tikai tam, kurš baidās. Ja ne no kā nebaidās, tev nav arī šausmīgi. Un tad tu esi drosmīgs cilvēks.

Labs cilvēks visus sarežģījumus atrisina pats.

Cilvēkam dzīvē jāsastopas ar dažādiem sarežģījumiem, un viņam tos jāmāk atrisināt. Līdzīgi kā ar mezgliem. Pats vienkāršākais būtu tos pārgriezt, taču jāmācās atsiet." /15.-16.lpp./

Grāmatu lasot, šķita, ka mazliet lieki zemsvītras paskaidrojumi par to, kas ir Žanna d'Arka, Bastīlija un Pegazs, taču nepaskaidrots palicis daudz kas cits, piemēram, kas ir Kuļikovas kauja, cīņas uz Peipusa ezera, kas ir grāfs Nobile, Aleksandrs Ņevskis vai Dmitrijs Donskis. Taču apdomājos un sapratu, ka grāmata taču sākotnēji rakstīta krievu lasītājam, kuram šis viss ir kultūrā tuvāks un zināmāks, savukārt Eiropas kultūrvēsture un vēsture varbūt ir mazāk skarta kamēr latviešu skolā gājušam lasītājam otrādi - lielāks uzsvars vēstures stundās bijis uz Eiropas vēsturi un personībām. 

Nudoļskām daudz palīdzējušās Južaku ģimenes stāsts par nonākšanu Kirgizstānā man atklāti lika raudāt. Patiesībā arī šis bija viens no apliecinājumiem tam, ka cilvēks pārbaudījumos var salūzt un kļūt ļauns, bet var arī kā Južaki - iet ar gaišumu un labestību, pat, ja ne vienmēr par to atdarīts līdzvērtīgi. Šī ģimene un arī citi Nudoļsku ceļā sastaptie spējuši pārbaudījumos saglabāt cilvēcību.

No krievu valodas tulkojusi Inga Karlsberga.

Fantastiskā vāka māksliniece ir Gita Treice. Tikai lasīšanas gaitā top saprotami smalkie izšuvumi, kas attēloti uz cukura maisa audumam līdzīga fona. Bauda acīm! Šī noteikti ir viena no grāmatām, ko es labprāt ierāmētu un piekārtu kā gleznu pie sienas.

Savukārt kādā krievu interneta vietnē, kur piedāvāts izlasīt fragmentu no grāmatas, bija ļoti skaistas krievu izdevuma iekšlapu ilustrācijas, kuru autore ir Marija Pasternaka (Мария Пастернак). Interesanti, ka krievu valodā lasāmās atsauksmēs grāmatu kritizē galvenokārt par to, ka tā ir pārāk daudz proza un pārāk maz vēsture. Vismaz vēsture tajā neesot tā pareizā - Padomju savienība attēlota tik melna, ka režīms nav bijis visur vienāds un šī grāmata ir kārtējais propagandas materiāls par to, cik agrāk viss bija slikti. Interesanti, kā šo grāmatu uztvers Padomju savienību visā pilnībā piedzīvojis latviešu lasītājs?